Es esmu izsitusi trīs no saviem t.s. līdzsvariem. Tagad viņi svārstās. Ceturtais arī būtu pieskaitāms. Laiks tuvākajā laikā būs pamatīgi aizpildīts.

Un vēl man ir atnākusi sapratne par dažiem cilvēkiem. Tā tomēr ir bauda - saprast, ka rieksta čaula plīst un tu ieraugi to, kas iekšā. Šobrīd vēl ar prātu un daļēji sajūtām. Es tad vairs nevaru vērtēt - labs vai slikts, es vienkārši tai brīdī ieraugu cilvēku. Un varu noreducēt pret sevi viņa rīcību. Ne labu, ne sliktu, tikai - man patīkamu vai nē. Saprast. Tāpēc es šeit esmu. Hm.

Man ir žēl, ka es šobrīd neredzu savu brāli. Mana vaina.