Viņai nomira māte - spēcīga sieviete, ar vērienu, kā tautā mēdz teikt. Patīkama, bet ar savu asumiņu.

Mātes vīrs bija klāt nāves brīdī slimnīcā, redzēja cilvēka aiziešanas procesu. Viņa nē. Viņa vīru pēc tam vāca pa gabaliņiem kopā. Un skolā vēl gāja.
Bērēs es viņu ieraudzīju - žirgta, nedaudz nopietna, bet ar to pašu iedzimto vēlmi būt uzmanības centrā, pievērst sev cilvēku interesi un uzmanību. Tas izpaudās 15gadniecei pārspīlētās rūpēs par vecomāti - vai kāds palīdz viņai kalnā uzkāpt-, vai pietiek visiem vietas pie galda, namamātes loma, pavadot viesus un aprunājoties, kad kurš ciemos brauks. Viss it kā viņā teica - redzi, es esmu spējīga par visu parūpēties un man patīk. Ar mātes vīru Viņu salīdzināt nevarēja. Viens - bēdu nomākts, otrs - starojošs no uzmanības, pilna enerģijas.

Vienīgais, ko spēju just - pasmaidīt aizgājušajai mātei - neko teikt, gudra tu - neesi atstājusi savu vietu tukšu. :]