Vakar vilcienā Priedainē iekāpa tāda pustraka sieviņa, viscaur melnā, ar piecām kulēm un par "Kak- ti veriš mobiļņiku, a Boga ņiveriš?" runā. Ar vienu vienīgu zobu pašā priekšā. Sabuntojās ar kontrolieri par vilciena biļeti. Runā savā nodabā.
Pretī onka sēž. Blakus Arvīdam. Raksta kaut ko savā mobīlajā. Smaida. Gadi 55.
Viņš [smaidot]: Vecajai sieviņai laikam kaut kas sajuka..
Es: Viņai savā sajaukumā reizēm vairāk patiesības nekā mums, "normālajiem".
Viņš: [manāmi pārsteigts] .....

Tā sākās visai interesanta saruna, žēl, ka tikai 2-3 pieturu garumā. Tagad vesela gūzma ar autoriem, kurus dereetu krosčekot: Melhisedeks, Zaharia Sicins, Krajons, Maikls Nutons.
Atkal apsēsties tumšā rudens vakarā ar lielu tējas krūzi un kabzeķēm kājās, un studēt, studēt, studēt. Pēdējoreiz ar prieku to darīju pirms kādiem 9 mēnešiem.