Es mīlu to mieru un klusumu, ar kādu viņš pret mani attiecas. Es mīlu to uzmanību, ar kādu viņš par mani rūpējas. To mīļumu un vieglumu. Viņa dusmas un brīžus, kad viņš apvainojas. Brīžus, kad, neko īsti nedarot, tu man liec būt labākai. Es mīlu tos brīžus, kad mani paņem saujās kā bērnu un pieliek vēsas lūpas manai pierei, kad es zinu, ka drīkstu būt nogrēkojies sīkais, kas turpina rauties no rokām ārā jaunās stulbībās iekšā... ka mani vienmēr noķers divas lielas, stipras rokas.

Un neprasiet, mīļās, kā sauc un kur var atrast šādu vīrieti, es neteikšu... Būšu egoiste. Man ir dots īss brīdis un es esmu pateicīga par šo milzīgo laimes salu. Un to, ka es mīlu. Tevi.