Friends

About Friends

Oct. 20th, 2014 @ 09:04 pm
[info]elina
Itālijā bija tīri smuki, bet uz ziemeļiem ēdienu tūrismā gan nav ko braukt. Es pati piciņas taisu labāk, par spīti tam, ka tur acu priekšā deviņdesmitgadīgs tantuks rullē mīklu picai.
Citādāk - pārbaudījums manām braukšanas prasmēm (turējos tīri labi, par spīti bailēm visus ~1000 km).
Romantika ceļojumā, protams, pārpārēm. :)

bitches be trippin'Oct. 18th, 2014 @ 11:57 am
[info]neoplasm
pirmā darbadiena, protams, bija pizģec. mēs tur bijām 4 dāmas un viens jaunais cilvēks, visi jauniņie. izsūtītajā memō bija rakstīts, lai nākam visi saģērbušies gudri [dress smart tb] kamēr pašā birojā, izrādās, bija casual friday. mēs tātad visi tādi puslīdz zolīdi ienākam, a tur kaut kādas laumiņas un celtnieki un gōti un, kas visbēdīgāk, dažs šlipsains bikšainis, kuram laikam nav skapī nekā mazāk bezpersōniska, how sad is that :)) mūs sagaida kaut kā no getō rensteles izlīdusi priekšniece, vislabākajās crack whore tradīcijās - šausmīgi pretīgiem pārāk gariem un nekoptiem raganu nagiem, zebras un melnbalta leoparda mīlas augļa rakstotā, viņas spalvainās paduses demonstrējošā topiņā. pārējie jauniņie bija šausmīgi mutīgi un visu laiku vārījās, un tad viņa vārījās pa virsu un es sāku saprast apkārtnotiekošo arvien mazāk un mazāk. sapratu tikai to, ka visiem šausmīgi patīk fudbōls un priekšniece teica, un es citēju, ka "i'm a ladette and i never discuss girly things. if you ever comment on my nails or hair you're fired". tad viena no jauniņajām sāka viņai taurēt līdzi, ka viņa arī esot totāla ladette un fudbōls for teh win, bļa, prikaļi, cik viņa ir kruta? un tagad viņas varēs būt šausmīgi krutas kopā, jo viņas tādas uz pasaules ir visvienīgākās un mēs pārējās principā esam stulbas bimbōčikses, kas viņas nekad mūžā nebūtu spējīgas saprast, jo viņas ir lajk toutalī džeki. nēnu, ko, paldies par tik operatīvu robežu nospraušanu un augstām barjerām, ir labi zināt uzreiz, what shit we're dealing with here. dienas gaitā gan izrādījās, ka es laikam esmu tīri tā neko, jo tā jauniņā pļāputaša pieteicās mani turpmāk pa ceļam pārtvert un vizināt uz darbu ar savu autō. man gan tobrīd viņai gribējās rādīt, kā es mutē iebāžu shotgun un izšķaidu sev smadzenes. pēc darba viņa mani pierunāja un ļāvu sevi aizvest vismaz līdz vilcienstacijai, pa ceļam viņa apmaldījās un brauca tik bēdīgi, ka viņai visu laiku visi nikni pīpināja, jo viņa pilsētas centrā taisīja visādas nāves cilpas un u-turns. irōnijas megatonna tomēr, ka bēgot no viena stereōtipu vilka, viņa ieskrējusi cita stereōtipu lāča skavās - talk about women behind the wheel, eh.

darbs besīgs, bet pusdienslaiks ir veselu stundu garš, kuras laikā ceru atrast citu darbu. zvērudārzs birojā gan ļoti apmierina, godīgi sakot, i blend in nicely un pagaidām atgādina the office amerikāņu versijā. izskatās, ka dvaiti šrūti tur ir pat vairāki. viens no tiem izskatās pēc tipiska redditōra karikatūras - resns un jiptīgu jūras lauvas ūsu pa pusseju, štrumbantēs tumšā nierīšrakstā, vestē un kabataspulksteni. pilnīgam šarmā trūkst tikai monokļa :))
Jūtos: jāgriež vēnas, es domāju
Klausos:: Morgan Delt - Little Zombies

as good as for hiring i am for firingOct. 16th, 2014 @ 12:01 pm
[info]neoplasm
rudens nav nekāda joka lieta. es vispārībā esmu tāds visnotaļ stabils un grūti izkustināms cilvēks, hormōni parasti netrako un veiksmīgi saglabāju savu pozitīvo skatu. bet tagad tas rudens atvilcies neaicināts un man pa retam uznāk kalni un lejas - vai nu prieks un sex forever vai kill me now garastāvoklis. viendien divdien aizbraucu uz notingemu pastīties, vai kādam nav kāds darbs taisni priekš manis aizķēries un, jāsaka, ka diez kas nav ietrāpīt šādā pasākumā nepareizajā garastāvoklī. iegāju šur un tur, tādos un šitādos kantoros, un ārā nākot pilnīgi ne par ko apskrējās dūša un domāju, ka viss, tagad jāpiesēž kaut kur paņuņņāt. bet tad es sevi sapļaukāju, sak', galīga mīkstā, vai, neba piņņāt atbraukuse, un saņēmu sevi rokās. pēc tam viss kaut kā pēkšņi un ļoti strauji sāka iet augšup. kārtējoreiz atklāju, ka esmu pilnīgs topogrāfiskais ambālis, jo netīšām ieiet vienā biblenē divreiz un brīnīties, kur šī līdzīga tai iepriekšējai, varu tikai es. te gan jāpiebilst, ka notingemas pilsētas iekārtojums to ļoti sekmēja, jo, kā jau pavisam vecā pilsētā, ieliņas te iet krustu šķērsu un, ja nezini, kur tieši likt kāju, visticamāk, ka kādā momentā attapsies noslēgtā aplī un būsi atgriezies punktā A, punktam B nemaz nepietuvojies. un tā šoreiz bija mana veiksme, īstena idiōta veiksme. pirmoreiz tur iegāju un kāda laipna kundze mani ļoti pieklājīgi atšuva. otrreiz ieejot, sejas tur bija nomainījušās un pie infōgalda sēdēja sieviete ap 40 un ar grebeni [nē, ne jau kaut kādu faux hawk, bet īstu mohawk]. viņai tuvojoties mani pārtvēra kāds melnādains jaunais cilvēks, ar kuru drusku patērzējot uzzināju, ka nākamā dienā viņiem ir kaut kāds bezdarbnieku pulciņš, kurā varot tikt klāt pie visādas derīgas informācijas. nākamā dienā biju klāt kā likts [jēziņ, kādas tur bija sejas!], nostrēbu izsniegtajiem bukletiem krējumiņa, uz vietas sagūglēju glaunākās no tām labajām aģentūrām, pie vienas tādas aizskrēju un - vualā - šodien jau vairs neesmu bezdarbnieks, saproties. darbs, protams, sūds, bet nauda nesmird :)) also, amats rokā un, kā jau profesionāla palaistuve, turpinu vieglu roku reģistrēties arī citās aģentūrās, ja nu kāda siltāka vietiņa atronās, vai t' man grūti.

citās ziņās, sajūsma par are you being served? serjāli turpinās [jūtūbē visas sērijas pieejamas]. ļoti jauks old school britu serjāls, kur savi 80% joku balstās divdomībās un visādos valodiskos pigoros. mrs slocombe ir mans jūsmas objekts nr.1 <3
Jūtos: rairairai
Klausos:: The Coathangers, oj!, kādas ņipras drostaliņas :))

Oct. 15th, 2014 @ 05:54 pm
[info]elina
Labi, braucu uz Itāliju paēst. Skatos, pārāk karsts arī nav. Jābūt labi :)

so confuse lelOct. 15th, 2014 @ 09:51 am
[info]neoplasm
starp citu, nesen satiku cilvēku, kam ir bail no kaķiem. bija ienākuši mums te pāris cilvēki uz brītiņu ciemos, un poļu meitene ienāca un uzreiz izskrēja ārā. un stāv pie durvīm sastingusi un lielām acīm. viņa caur draugiem paskaidroja, ka mums tur mincīši un viņa iešot prom. es teicu uāu un gribēju zināt, vai tā ir kāda bērnības trauma vai kas, bet viņa neatbildēja, jo kam gan tā angļu valoda nafig vajadzīga anglijā, vai ne. mincīšus uz brītiņu noslēpu draudziņa brāļa istabā, bet pārsteigumu par šādu fōbiju noslēpt neizdevās. un man vajadzētu būt krietni tolerantākai, jo es zinu tās neizskaidrojamās, paralizējošās bailes un es zinu, cik muļķīgas tās liekas apkārtējiem, jo man, piemēram, ir šādas bailes no suņiem. varbūt, ja viņi kostu mazāk sāpīgi un būtu prognozējamāki, man būtu bail krietnu strēķi mazāk, bet c'est la vie [lai gan man jau ir kaut kāds, lai arī necils, bet saraksts ar suņiem, kuri ir forši un draugi]. bet mincīši? mincīši var iesist ar ķepu pa degunu, ja nav galīgs slinkums. vai uzgulties tev uz mūžīgu snaudiņu. vai tevi ignorēt [kas, protams, ir sāpes un ciešanas, bet tikai emocionālas]. jā, mincīšiem ir nadziņi un mēdz būt arī ļauni nodomi, bet līdz tam viņi taču ir jānoved un paši viņi parasti neuzbrūk, vai tad ne? fōbijas gan laikam nevar tik vienkārši racionalizēt.

vakardien vilcienā ar mani mēģināja uzsākt sarunu kāds vīrietis, kas lika apstiprināt jau zināmo - man joprojām ir visnestrādājošākais gejdārs šajpus urāliem. es lasīju grāmatu un viņš man pār plecu gribēja palasīt līdzi, bet grāmata bija latviešu valodā, hence the fail. un tad viņš tāds smaidīgs man horvātiski jautāja, vai es runāju horvātiski, uz ko es angliski rādīju neizpratnes rotātu seju. tad viņš paskaidroja, ka grāmata viņam izskatījusies horvātiska un viņam sieva horvātiete, tamdēļ gribējis patarkšēt. un sitmannost izspļauts gejs. mēs izkāpām vienā pieturā, tad dabūju redzēt arī viņa nenormāli flambojanto gaitu un nekad nebūtu ienācis prātā, ka tādam jaunajam cilvēkam varētu būt sieva. i just totally can't gay. [varbūt pie vainas arī fakts, ka es kaut kā automātiski pieņemu, ka cilvēki saka man patiesību]
Jūtos: mmmeh
Klausos:: urbj un remontē

stuck in the middleOct. 13th, 2014 @ 11:05 am
[info]neoplasm
6dien paspējām pabūt divās ballītēs vienlaikus un sajūta bija kā kaut kādiem fokin' emulātōriem, jo pirmā bija bērnu ballīte, bet otrā - stouneru. bijām ielūgti uz draudziņdraugu mazās meitiņas otro jubilāriju. pa galvu pa kaklu skrējām uz veikalu histēriski ķert un grābt visu, kas varētu patikt mazai divgadīgai princesei. supervaroņu labākajās tradīcijās my supersense had a tingling un skrēju uz claire's - tur draudziņš varēja stāvēt un žāvāties kamēr es fiksiņām pielasīju viņam pilnu azoti ar visādām matu sprādzītēm un knaģīšiem un rokassomiņu un lūpubalzāmiņiem. un tad draudziņš tā starp citu ieminējās, ka ballītei ir arī kaut kāds dreskōds un man bija apmēram 2 minūtes, lai pārģērbtos, jo mums jau bija atbraukuši pakaļ. viss bija lieliski though, es laikam nebiju bijusi tādā īstā bērnu ballītē, kur pa māju riņķī bizina kaudze mazu cukuru pārdozējušu bērnu, pieaugušie drusku piesūkušies labus dzērienus spēlē spēles un ķiķina un mazs traks sunis ārdās un plosa visas "savas" jaunās dāvanas [sunis ģimenē bija ienācis pirms bērna, tamdēļ uzskata par savu pirmtiesību visus labumus piesavināties savām destruktīvajām vajadzībām, bērna māte tikmēr skrien viņam pakaļ ar vīra tupeli, šarmā], un tas viss balōnu un rōzā lenšu centrifūgā. es, protams, tiku operatīvi ievilkta bērnu pieskatīšanā un skatījos, lai mazā jubilāre nesakaujas ar savu māsīcu, jo bitchiness comes early with our gender, un tad jau es vairs nevarēju mierīgi virtuvē ieraut, jo mani bija apķēris mazs un pīkstošs skuķēntiņš [un kā lai mazam bērnam, pavisam nesalaužot sirdi, pasaka, ka tu vairs negribi spēlēties?]. also, spēlējot vienu spēli pagrūdu mazliet lielāku, bet tomēr bērnu, lai uzvarētu. līdzsvaram. vēl arī iekritu sajūsmā par namamātes ģimeni. viņai ir nenormāli ņirdzīga ģimene [latvieši], kas visi izskatās pēc normāliem zolīdiem cilvēkiem, bet sper vaļā tik šausmīgi vulgārus jokus, ka visu vakaru sarku un ņirdzu.

vēlāk vakarā aizgājām uz draudziņa kursabiedru hotbox'u, kur viena studentmāja bija līdz skurstenim piepīpēta ar kuplu dūmu. ieminējos hostam, ka ja nu tovakar māja nodegtu, viss mazmiests būtu stounā. tur bija padsmit puisīšu vecumā drusku pāri 20 un katrs ar savu zālītes ķeselīti, viesistabā visi satupuši kur kurais tādā romantiskā pustumsā zem diskōgaismas un fōnā kaut kāds '80.gadu hiphops. pirms aiziešanas redzējām kā beidzot ierodas arī citas meitenes, veselas trejas - viena mazos šortiņos, viena supermiņukos un viena kleitiņā, bez zeķubiksēm. kontrastam - man mugurā bija bikses, dokmārteņi un mētelis. miņukos tērptajai dāmai uz galvas bija beigtam kaķim līdzīgs priekšmets, bet varētu būt arī šinjōns un uz vienas kājas atlīmējies plāksteris. no sākuma domāju, ka man vienkārši tas vecums, nu vecums parastais, bet tad atcerējos, ka īstenībā arī agrīnajā jaunībā nekad neesmu čurājusi asinis, jo latvieši tomēr drusku māk sezonāli apģērbties, man liekas. enīvej, bērnu ballīte patika daudz labāk :))
Jūtos: kafija :))
Klausos:: -

gone gurrrrlOct. 9th, 2014 @ 01:09 pm
[info]neoplasm
mūsmājās visresnākā [visresnākajā šī vārda nozīmē] ir raibā mincīte ārija. un šodien mēs esam izmisuši, jo nesaprotam, kur tik resns mincītis var pazust tik mazā dzīvoklī. es esmu izmeklējusies visur, izložņājusi visas gultapakšas un skapjus un visas slepenās šķirbiņas, bet mūsu mazajos kvadrātmetros jau nav, kur baigi nolīst. neesmu viņu tagad redzējusi vienu treknu pusotru stundu un viņa parasti nemēdz uz tik ilgu laiku nozust, vienmēr grozās kaut kur rokas stiepiena attālumā. ārā viņa nevarētu būt izsprukusi, jo logi un durvis ciet. snaudiņas gan viņa mēdz paņemt tādas uz forever is a very very long time, bet nu jau es drīz kritīšu izmisumā un nezinu, lauzīšu vaļā reģipsi :D mums gan tāda nav, bet es atradīšu un atlauzīšu, if that's what it takes to bring my baby home [nu re, jau velku sērīgu blūzu, jāieraun vēl šļuka viskija]. es jau skaļi iebēru kraukšķīšus trauciņā, kas parasti nostrādā, jo pie šīm debešķīgajām skaņām mincīši mostas pat no visdziļākajiem mincīšu sapņiem, traušas augšā un, viens otram pāri lekdami, skrien pretendēt uz abiem trauciņiem reizē. bet šoreiz nekā, atnāca tikai tirjānītis. jūtu, ka būs jāizrok sava pīpe, kāds monoklis vai lupa un briežu stalkera cepure un jāsāk pratināt gan ārijas mazais nelietīgais brālis also known as the prince of darkness, jo viņam ir visādi garšīgi motīvi, un jāiet vēl vienā apgaitā pa visiem siltajiem kaktiem dzīvoklī.

:C
Jūtos: fuck
Klausos:: Beach House - Lazuli

our house. in the middle of the street.Oct. 8th, 2014 @ 02:41 pm
[info]neoplasm
no rītiem, kad jau vairs neguļu, bet griestos meklēju dzīves jēgu, tad gandrīz katru dienu ir dzirdami tie trakie skrienošie soļi stāvu zemāk, itkā tur brīvsolī būtu palaists milzīgs bērns. un neadekvāta skaļuma neartikulētas skaņas. kādu laiku apukaļ abos apakšējos stāvos ieviesa kaut kādu kultūras centru vai kaut ko stipri tamlīdzīgu garīgi atpalikušajiem, visdzīvākais aktīvās satiksmes procents gan izskatās pēc dauna sindrōma nēsātājiem [par slimniekiem taču viņus nesauc, vai ne?]. un kāds no viņiem tur, acīmredzot, ir katru rītu un šausmīgi skaļi dunošiem soļiem mēdz skriet pa telpu, kas ir taisni zem mūsu guļamistabas, un jautri baurēt. man itkā nav melna sirds, bet es katru reizi iekš sevis klusiņām ņirdzu par to skatu, ko es tur iedomājos ejam vaļā. un nē, es neesmu sūdzējusies, jo man netraucē. ja jau nabaga pendžiņa blakusdurvē mūs klusiņām un bez iebildumiem ir nu jau dažu labu gadu pacietusi, tad es mierīgi varu nemeklēt skabargu kāda daunieša skaistajās acīs. ak jā, blakus garīgi atpalikušajiem jauniešiem ir iestāde, kurā, cik noprotu no uzraksta uz durvīm, noris sīva cīņa pret demenci. tur var iet, nezinu - pirkt vai tikai aiztikt kaut kādas grāmatas un uzzināt visu par demenci un palīdzēt cīņā pret to. vēl turpat blakiņām ir frizētava sleš skaistumkopšanas salōns, kur alsō var iegādāties briljantiem apkaisītu indiešu bižutēriju un nogriezt matus par piečuku [es to vienreiz izdarīju]. otrajā stāvā indiešu tantes piedāvā tikt galā ar nevēlamo apmatojumu arī citās ķermeņa zōnās, skatlogā izliktā reklāma solās pa lēto jūs sagatavot atpūtas sezōnai un/vai atvaļinājumam [pieļauju, ka low budget vacation in blackpool - to match your low budget grooming]. un tad tur blakus ir arī fast food lavačka ar ļoti maldīgo u.s.chicken nosaukumu, kas uzbur patiesībai vispār nemaz neatbilstošu ilūziju, ka tur nestrādā pakistāņi. tagad tur pakistāņi nestrādā nudien, jo antisanitāru iemeslu dēļ burgernīca aizklapējās un pienācis gals mazo tizlo burgeru un soggy fries varai šajā kvartālā. un vēl šajā mājā dzīvojam mēs.
Jūtos: man nav
Klausos:: Stereolab - Dots and Loops

vācu apgaismībaOct. 7th, 2014 @ 10:23 pm
[info]veidenbaums
"Pilsētas tad mudž no nabagiem, kuriem netrūkst ne spēka, ne darba gribas, bet trūkst tikai izdevības strādāt un pelnīt un kuri ķeras pie visnedabiskākiem barības līdzekļiem. Es pats redzēju, ka kāds no šiem nelaimīgajiem, veselīgs, 18 gadus vecs jauneklis, Limbažos rija ielas dubļus"

/Garlībs Merķelis/


Tas protams ir traģiski utt, bet man tāpat liekas diezgan iespaidīgi, ka kaut kāds džeks no Limbažiem ir neizdzēšami iegājis visas latviešu tautas pirmajā vēsturiskajā aprakstā ar šo epizodi.


Tas laikam liecina par cilvēciskās pieredzes nemainīgumu mūžu mūžos. "Es pats redzēju." Haha
Jūtos: aizvakardienas šampanietis
Klausos:: https://www.youtube.com/watch?v=LW6qGy3RtwY (no ēģiptes)
Tags:
Top of Page Powered by Sviesta Ciba