Friends

About Friends

MØRKERRITUALER 22.11.14. NabaklabēOct. 24th, 2014 @ 10:10 pm
[info]soria
Drūmi vīri viesosies!


Oct. 24th, 2014 @ 10:07 am
[info]elina
Kad vēl dzīvoju centrā, tad arī ziemā braucu ar velosipēdu (tagad braucu tikai laukos un vasarā, jo, manuprāt, lauku ceļi ir vienīgais veids kā baudīt riteņošanu). Manas tizlības dēļ tīri bieži ziemā arī nojaucos, kas vienu reizi beidzās pieklājīgos zilumos - te kāja - http://content8-foto.inbox.lv/albums/e/elinakursite/03-04-2005/patssmukums.sized.jpg?1414134627. Kopš tā laika vairs ziemā nekas mani nepiespiedīs kāpt uz velo. Veltu apbrīnu visiem ziemas velodraugiem.

the best dayOct. 23rd, 2014 @ 02:36 pm
[info]neoplasm
pēc darba mājās nācu morāli sagrauta, nebija pat spēka iztriekt to mazo prosekō, pa taisno izplājos ķisenos un aizmigu ar pirkstu grāmatā kā grāmatzīmi. bet no more, esmu svabada no darba važām, mana dvēs'le priekā gavilē un ar dziesmu sveic jaunatgūto brīvību blāblāblā, karoč, ēē meklēju darbu atkal. bet tas viss ir nieki, jo darba virtuvē nopizģīju pāris grāmatas. kad ņēmu viņas lasīt, man vēl nebija zināms nākotnes razklads un es vēl nezināju, ka skaitīšos viņas nozagusi, bet te nu es esmu - ar lielisku gillian flynn grāmatu dark places, kas pagaidām vēl šķiet krietnu strēķi aizraujošāka par viņas nu jau uz ekrāniem iznākušo gone girl. varbūt dark places holivudai likusies par asiņainu khehe. un otra ir kortnijas lovas biogrāfija ar foršām vecām krāsainām fočenēm [nezināju, ka viņa savulaik taizemē dejojusi striptīzu, bet vualā, ir pierādījumi]. vēl taj' plauktā bija praktiski viss no stīvena kinga un viena no moriseja biogrāfijām, iespējams, autō, bet man somā nebija tik daudz vietas un es negribēja būt pārāk uzkrītoša. es pat nesaprotu, kā viņas tur taj' virtuvē uzradās. ņemot vērā, ka viens no kolēģiem stīvenu kingu ļoti pārliecināti sauc par stefanu, man neticās, ka kāds viņas ir arī lasījis. to bring it to the next level, es kolēģim teicu, ka pareizi ir stefans kindžs un visa virtuve ņirdza.

enīvej, no darba vakar aizgāju un atguvu that skip in my step, priecīgi aizskrēju uz sarunāto randiņu vienā pavisam zolīdā aģentūrā. viņi prasa character reference no kāda, kas jūkejā mani pazīst jau dažu labu gadu un man nav neviena tāda cilvēka. un tas, ka mani te neviens nepazīst, laikam arī viņiem izklausās pēc ne pārāk spoža ievada manai neesošajai character reference'i. un es saprotu, ka darbatirgū nav liela pieprasījuma pēc zaļmatainiem cilvēkiem, bet pie sevis klusiņām man pašai ir savi aizspriedumi pret darbavietām, kuras piš sveši matu sakārtojumi. mani mati ir vienmēr tīri un smaržīgi un ar to vajadzētu pietikt. un visas tās aģentūru cacas, kas visas ir vienādas kā no kāda šausmīgi garlaicīga konveijera, man šķiet tukšas condescending aitas. mani vienkārši, un es nezinu kāpēc, bet apbēdina šī apzinātā tiekšanās pēc kaut kādas normalitātes. un es nerunāju par matiem, mati ir pofig, es viņus varu nodzīt vai nokrāsot, vienalga. man ir bēda par to, ka viņas ar saviem aizspriedumiem liek man ražot pašai savus, jo mani aizspriedumi droška ir vēl drūmāki nekā viņējie.
Jūtos: saguris
Klausos:: Kontakte [skaists krievu postroks]

Oct. 21st, 2014 @ 08:20 pm
[info]elina
Ņemot vērā, ka samērā daudz bildēju kāzas (labi - tieši visu vasaru), tad ekspedīcijās man ir pētniecības objekts - vecās kāzu bildes.
Visievērojamākā pārmaiņa ir saitāma tieši ar kāzu muzikantiem - kādreiz tie bija visās kopbildēs, bet tagad nevienā, nevienam pat neienāk prātā tos aicināt! Šovasar divās kopbildēs speciāli iesaistīju muzikantus, par ko visi bija samulsuši. Tagad tikai jānoskaidro, kurā brīdī tradīcija aicināt muzikantus bildēs iznīkusi.

Oct. 20th, 2014 @ 09:04 pm
[info]elina
Itālijā bija tīri smuki, bet uz ziemeļiem ēdienu tūrismā gan nav ko braukt. Es pati piciņas taisu labāk, par spīti tam, ka tur acu priekšā deviņdesmitgadīgs tantuks rullē mīklu picai.
Citādāk - pārbaudījums manām braukšanas prasmēm (turējos tīri labi, par spīti bailēm visus ~1000 km).
Romantika ceļojumā, protams, pārpārēm. :)

bitches be trippin'Oct. 18th, 2014 @ 11:57 am
[info]neoplasm
pirmā darbadiena, protams, bija pizģec. mēs tur bijām 4 dāmas un viens jaunais cilvēks, visi jauniņie. izsūtītajā memō bija rakstīts, lai nākam visi saģērbušies gudri [dress smart tb] kamēr pašā birojā, izrādās, bija casual friday. mēs tātad visi tādi puslīdz zolīdi ienākam, a tur kaut kādas laumiņas un celtnieki un gōti un, kas visbēdīgāk, dažs šlipsains bikšainis, kuram laikam nav skapī nekā mazāk bezpersōniska, how sad is that :)) mūs sagaida kaut kā no getō rensteles izlīdusi priekšniece, vislabākajās crack whore tradīcijās - šausmīgi pretīgiem pārāk gariem un nekoptiem raganu nagiem, zebras un melnbalta leoparda mīlas augļa rakstotā, viņas spalvainās paduses demonstrējošā topiņā. pārējie jauniņie bija šausmīgi mutīgi un visu laiku vārījās, un tad viņa vārījās pa virsu un es sāku saprast apkārtnotiekošo arvien mazāk un mazāk. sapratu tikai to, ka visiem šausmīgi patīk fudbōls un priekšniece teica, un es citēju, ka "i'm a ladette and i never discuss girly things. if you ever comment on my nails or hair you're fired". tad viena no jauniņajām sāka viņai taurēt līdzi, ka viņa arī esot totāla ladette un fudbōls for teh win, bļa, prikaļi, cik viņa ir kruta? un tagad viņas varēs būt šausmīgi krutas kopā, jo viņas tādas uz pasaules ir visvienīgākās un mēs pārējās principā esam stulbas bimbōčikses, kas viņas nekad mūžā nebūtu spējīgas saprast, jo viņas ir lajk toutalī džeki. nēnu, ko, paldies par tik operatīvu robežu nospraušanu un augstām barjerām, ir labi zināt uzreiz, what shit we're dealing with here. dienas gaitā gan izrādījās, ka es laikam esmu tīri tā neko, jo tā jauniņā pļāputaša pieteicās mani turpmāk pa ceļam pārtvert un vizināt uz darbu ar savu autō. man gan tobrīd viņai gribējās rādīt, kā es mutē iebāžu shotgun un izšķaidu sev smadzenes. pēc darba viņa mani pierunāja un ļāvu sevi aizvest vismaz līdz vilcienstacijai, pa ceļam viņa apmaldījās un brauca tik bēdīgi, ka viņai visu laiku visi nikni pīpināja, jo viņa pilsētas centrā taisīja visādas nāves cilpas un u-turns. irōnijas megatonna tomēr, ka bēgot no viena stereōtipu vilka, viņa ieskrējusi cita stereōtipu lāča skavās - talk about women behind the wheel, eh.

darbs besīgs, bet pusdienslaiks ir veselu stundu garš, kuras laikā ceru atrast citu darbu. zvērudārzs birojā gan ļoti apmierina, godīgi sakot, i blend in nicely un pagaidām atgādina the office amerikāņu versijā. izskatās, ka dvaiti šrūti tur ir pat vairāki. viens no tiem izskatās pēc tipiska redditōra karikatūras - resns un jiptīgu jūras lauvas ūsu pa pusseju, štrumbantēs tumšā nierīšrakstā, vestē un kabataspulksteni. pilnīgam šarmā trūkst tikai monokļa :))
Jūtos: jāgriež vēnas, es domāju
Klausos:: Morgan Delt - Little Zombies

as good as for hiring i am for firingOct. 16th, 2014 @ 12:01 pm
[info]neoplasm
rudens nav nekāda joka lieta. es vispārībā esmu tāds visnotaļ stabils un grūti izkustināms cilvēks, hormōni parasti netrako un veiksmīgi saglabāju savu pozitīvo skatu. bet tagad tas rudens atvilcies neaicināts un man pa retam uznāk kalni un lejas - vai nu prieks un sex forever vai kill me now garastāvoklis. viendien divdien aizbraucu uz notingemu pastīties, vai kādam nav kāds darbs taisni priekš manis aizķēries un, jāsaka, ka diez kas nav ietrāpīt šādā pasākumā nepareizajā garastāvoklī. iegāju šur un tur, tādos un šitādos kantoros, un ārā nākot pilnīgi ne par ko apskrējās dūša un domāju, ka viss, tagad jāpiesēž kaut kur paņuņņāt. bet tad es sevi sapļaukāju, sak', galīga mīkstā, vai, neba piņņāt atbraukuse, un saņēmu sevi rokās. pēc tam viss kaut kā pēkšņi un ļoti strauji sāka iet augšup. kārtējoreiz atklāju, ka esmu pilnīgs topogrāfiskais ambālis, jo netīšām ieiet vienā biblenē divreiz un brīnīties, kur šī līdzīga tai iepriekšējai, varu tikai es. te gan jāpiebilst, ka notingemas pilsētas iekārtojums to ļoti sekmēja, jo, kā jau pavisam vecā pilsētā, ieliņas te iet krustu šķērsu un, ja nezini, kur tieši likt kāju, visticamāk, ka kādā momentā attapsies noslēgtā aplī un būsi atgriezies punktā A, punktam B nemaz nepietuvojies. un tā šoreiz bija mana veiksme, īstena idiōta veiksme. pirmoreiz tur iegāju un kāda laipna kundze mani ļoti pieklājīgi atšuva. otrreiz ieejot, sejas tur bija nomainījušās un pie infōgalda sēdēja sieviete ap 40 un ar grebeni [nē, ne jau kaut kādu faux hawk, bet īstu mohawk]. viņai tuvojoties mani pārtvēra kāds melnādains jaunais cilvēks, ar kuru drusku patērzējot uzzināju, ka nākamā dienā viņiem ir kaut kāds bezdarbnieku pulciņš, kurā varot tikt klāt pie visādas derīgas informācijas. nākamā dienā biju klāt kā likts [jēziņ, kādas tur bija sejas!], nostrēbu izsniegtajiem bukletiem krējumiņa, uz vietas sagūglēju glaunākās no tām labajām aģentūrām, pie vienas tādas aizskrēju un - vualā - šodien jau vairs neesmu bezdarbnieks, saproties. darbs, protams, sūds, bet nauda nesmird :)) also, amats rokā un, kā jau profesionāla palaistuve, turpinu vieglu roku reģistrēties arī citās aģentūrās, ja nu kāda siltāka vietiņa atronās, vai t' man grūti.

citās ziņās, sajūsma par are you being served? serjāli turpinās [jūtūbē visas sērijas pieejamas]. ļoti jauks old school britu serjāls, kur savi 80% joku balstās divdomībās un visādos valodiskos pigoros. mrs slocombe ir mans jūsmas objekts nr.1 <3
Jūtos: rairairai
Klausos:: The Coathangers, oj!, kādas ņipras drostaliņas :))

Oct. 15th, 2014 @ 05:54 pm
[info]elina
Labi, braucu uz Itāliju paēst. Skatos, pārāk karsts arī nav. Jābūt labi :)

so confuse lelOct. 15th, 2014 @ 09:51 am
[info]neoplasm
starp citu, nesen satiku cilvēku, kam ir bail no kaķiem. bija ienākuši mums te pāris cilvēki uz brītiņu ciemos, un poļu meitene ienāca un uzreiz izskrēja ārā. un stāv pie durvīm sastingusi un lielām acīm. viņa caur draugiem paskaidroja, ka mums tur mincīši un viņa iešot prom. es teicu uāu un gribēju zināt, vai tā ir kāda bērnības trauma vai kas, bet viņa neatbildēja, jo kam gan tā angļu valoda nafig vajadzīga anglijā, vai ne. mincīšus uz brītiņu noslēpu draudziņa brāļa istabā, bet pārsteigumu par šādu fōbiju noslēpt neizdevās. un man vajadzētu būt krietni tolerantākai, jo es zinu tās neizskaidrojamās, paralizējošās bailes un es zinu, cik muļķīgas tās liekas apkārtējiem, jo man, piemēram, ir šādas bailes no suņiem. varbūt, ja viņi kostu mazāk sāpīgi un būtu prognozējamāki, man būtu bail krietnu strēķi mazāk, bet c'est la vie [lai gan man jau ir kaut kāds, lai arī necils, bet saraksts ar suņiem, kuri ir forši un draugi]. bet mincīši? mincīši var iesist ar ķepu pa degunu, ja nav galīgs slinkums. vai uzgulties tev uz mūžīgu snaudiņu. vai tevi ignorēt [kas, protams, ir sāpes un ciešanas, bet tikai emocionālas]. jā, mincīšiem ir nadziņi un mēdz būt arī ļauni nodomi, bet līdz tam viņi taču ir jānoved un paši viņi parasti neuzbrūk, vai tad ne? fōbijas gan laikam nevar tik vienkārši racionalizēt.

vakardien vilcienā ar mani mēģināja uzsākt sarunu kāds vīrietis, kas lika apstiprināt jau zināmo - man joprojām ir visnestrādājošākais gejdārs šajpus urāliem. es lasīju grāmatu un viņš man pār plecu gribēja palasīt līdzi, bet grāmata bija latviešu valodā, hence the fail. un tad viņš tāds smaidīgs man horvātiski jautāja, vai es runāju horvātiski, uz ko es angliski rādīju neizpratnes rotātu seju. tad viņš paskaidroja, ka grāmata viņam izskatījusies horvātiska un viņam sieva horvātiete, tamdēļ gribējis patarkšēt. un sitmannost izspļauts gejs. mēs izkāpām vienā pieturā, tad dabūju redzēt arī viņa nenormāli flambojanto gaitu un nekad nebūtu ienācis prātā, ka tādam jaunajam cilvēkam varētu būt sieva. i just totally can't gay. [varbūt pie vainas arī fakts, ka es kaut kā automātiski pieņemu, ka cilvēki saka man patiesību]
Jūtos: mmmeh
Klausos:: urbj un remontē

stuck in the middleOct. 13th, 2014 @ 11:05 am
[info]neoplasm
6dien paspējām pabūt divās ballītēs vienlaikus un sajūta bija kā kaut kādiem fokin' emulātōriem, jo pirmā bija bērnu ballīte, bet otrā - stouneru. bijām ielūgti uz draudziņdraugu mazās meitiņas otro jubilāriju. pa galvu pa kaklu skrējām uz veikalu histēriski ķert un grābt visu, kas varētu patikt mazai divgadīgai princesei. supervaroņu labākajās tradīcijās my supersense had a tingling un skrēju uz claire's - tur draudziņš varēja stāvēt un žāvāties kamēr es fiksiņām pielasīju viņam pilnu azoti ar visādām matu sprādzītēm un knaģīšiem un rokassomiņu un lūpubalzāmiņiem. un tad draudziņš tā starp citu ieminējās, ka ballītei ir arī kaut kāds dreskōds un man bija apmēram 2 minūtes, lai pārģērbtos, jo mums jau bija atbraukuši pakaļ. viss bija lieliski though, es laikam nebiju bijusi tādā īstā bērnu ballītē, kur pa māju riņķī bizina kaudze mazu cukuru pārdozējušu bērnu, pieaugušie drusku piesūkušies labus dzērienus spēlē spēles un ķiķina un mazs traks sunis ārdās un plosa visas "savas" jaunās dāvanas [sunis ģimenē bija ienācis pirms bērna, tamdēļ uzskata par savu pirmtiesību visus labumus piesavināties savām destruktīvajām vajadzībām, bērna māte tikmēr skrien viņam pakaļ ar vīra tupeli, šarmā], un tas viss balōnu un rōzā lenšu centrifūgā. es, protams, tiku operatīvi ievilkta bērnu pieskatīšanā un skatījos, lai mazā jubilāre nesakaujas ar savu māsīcu, jo bitchiness comes early with our gender, un tad jau es vairs nevarēju mierīgi virtuvē ieraut, jo mani bija apķēris mazs un pīkstošs skuķēntiņš [un kā lai mazam bērnam, pavisam nesalaužot sirdi, pasaka, ka tu vairs negribi spēlēties?]. also, spēlējot vienu spēli pagrūdu mazliet lielāku, bet tomēr bērnu, lai uzvarētu. līdzsvaram. vēl arī iekritu sajūsmā par namamātes ģimeni. viņai ir nenormāli ņirdzīga ģimene [latvieši], kas visi izskatās pēc normāliem zolīdiem cilvēkiem, bet sper vaļā tik šausmīgi vulgārus jokus, ka visu vakaru sarku un ņirdzu.

vēlāk vakarā aizgājām uz draudziņa kursabiedru hotbox'u, kur viena studentmāja bija līdz skurstenim piepīpēta ar kuplu dūmu. ieminējos hostam, ka ja nu tovakar māja nodegtu, viss mazmiests būtu stounā. tur bija padsmit puisīšu vecumā drusku pāri 20 un katrs ar savu zālītes ķeselīti, viesistabā visi satupuši kur kurais tādā romantiskā pustumsā zem diskōgaismas un fōnā kaut kāds '80.gadu hiphops. pirms aiziešanas redzējām kā beidzot ierodas arī citas meitenes, veselas trejas - viena mazos šortiņos, viena supermiņukos un viena kleitiņā, bez zeķubiksēm. kontrastam - man mugurā bija bikses, dokmārteņi un mētelis. miņukos tērptajai dāmai uz galvas bija beigtam kaķim līdzīgs priekšmets, bet varētu būt arī šinjōns un uz vienas kājas atlīmējies plāksteris. no sākuma domāju, ka man vienkārši tas vecums, nu vecums parastais, bet tad atcerējos, ka īstenībā arī agrīnajā jaunībā nekad neesmu čurājusi asinis, jo latvieši tomēr drusku māk sezonāli apģērbties, man liekas. enīvej, bērnu ballīte patika daudz labāk :))
Jūtos: kafija :))
Klausos:: -
Top of Page Powered by Sviesta Ciba