Pārdrošā Renāte bīstami gaisā vicināja uzasinātu slotas kātu, mēģinot iepriecināt sašļukušo Alfrēdu, kuru kārtējo reizi bija pametusi kārtējā slampa.
Un tā viņš sūkstījās un tā viņa vicinājās. Veselas trīs stundas! Renāte sāka pagurt nespēdama nedz mierināt, nedz savaldzināt sašļukušo tēlu, kas bubinādams visu laiku lūkojās tikai uz savām importa lakotajām kurpēm, tā vietā, lai lūkotos uz iesvīdušo Renāti un lūgtu viņas roku.
Maza kļūme izveicībā un uzasinātais slotaskāts veica pārdrošu darbību, izslīdot no Renātes rokām un caurdurot Alfrēda plecu. Neizplūdīsim emocijās. Godīgi sakot Alfrēds to bija pelnījis!
-"Mans dārgais tepiķis, mans smalkā zīda krekls, mana frizūra!", kliedza uz asiņaina, aizjūras tepiķa guļošais indivīds, kura krekls izskatījās tik pat briesmīgi, kā viņa izklaidīgie mati Briesmīgie, briesmīgie mati, kas ar asins pilieniem tajos izskatījās pat pieklājīgāk nekā ikdienā esam.
Renāte šķietamā izbīlī izskrēja ārā no Alfrēda ekskluzīvajiem apartamentiem iekš nobružāta, gadsimtu veca lifta, kur iekšā mitinājās kāds pavecs, bārdains onkulis ar aprūsējušu kastroli uz galvas, šauteni rokās un abiem kātiem cauros makšķernieku zābakos.
-"Es esmu lepns Baškīrs!", lepni izteicās makšķernieku kareivis un izsteidzās ārā no lifta, kas baismīgi iešūpināts teju bija gatavs pieteikt savu izskaņu.
Renāte, gluži kā nepamanījusi šo krāšņo tēlu, mierīgi iesoļoja mehāniskajā zārkā un nospieda nokrāsoto pogu, kas pēc blakus esoša uzraksta spriežot veda vai nu uz pirmo stāvu, vai gaužām vienkārši atgādināja kādam Kārlim, ka viņš ir liels idiots. Neskatoties uz to, zārks braši sakustējās. Renāte no apzeltītas etvijas izvilka smēķi un drīz vien jau soļoja caur līkajām parādes durvīm, smēķi lielā pārlaimībā piešķiļot. Tā sākās Renātes diena.

Meitene piesēdusi uz vēsajām akmens kāpnēm, nesteidzīgi piebeidza kūpošo smēķi un to apdzēsa pret sadangāto asfaltu pie kājām, kurā starp tūkstošiem izsmēķu bija izspraukušies daži varonīgi zāles stiebri. Te piepeši, garām paskrēja kāds izmisis azerbaidžānis saplēstā tunikā un ar vairākām silikona šļaukām padusē. Pēc brīža tam sekoja agresīvs bars ar stereo-tipiski tērptiem baškīriem, kas gaisā vicināja ko nu kurais - sākot ar uzasinātiem sadzīves priekšmetiem līdz aizvēsturiskām mazkalibra šautenēm. Lepno parādi nobeidza kāds ne tik ņiprs kara ēzelis, kas, nokrauts ar sadzīves tehniku un tamlīdzīgu, improvizētu armijas drazu, knapi spēja tikt līdzi kareivīgajam baram.

Renātei sagribējās kafiju. Melnu un stipru. Gluži kāpt augšup un traucēt gandrīz vēsajam Alfrēdam noasiņot uz krāšņā tepiķa, viņa nebūt nevēlējās. Piecēlusies, viņa uzsāka lēnu gaitu uz tuvāko kafijas būceni. Viņas ceļš veda pa ļodzīgu taciņu, caur kuru paretus rēgojās kāds bruģa vai asfalta gabals. Ielas bija visai tukšas un drūmas - nebija nevienas pašas dvēseles ārpus mājām - visas zirga pavadas ačgārni noparkotas un visi kontrabandas rati haotiski sagāzti. Tomēr vēl daži soļi pa ļodzīgo taciņu un Renāte arī atrada visus pilsētiņas iemītniekus, kas kopīgām pūlēm, ēzeļa brēkšanas pavadījumā, sēdināja vientuļo azerbaidžāni uz palielas koka katapultas. Nevēlēdamies jaukties vietējo iedzīvotāju nemieros, meitene galvu nokārusi droši turpināja ceļu tālāk uz kafijas būceni, kura līkais jumts un caurās plīts kvēpu mākonis jau bija redzams pa gabalu.

“Kafijas nav!” ar tik bezgaumīgi visatļautīgu uzrakstu kafijas būceņa izgāztās durvis sveicināja Renāti.
-”Kā nav?”, viņa izmisusi izteicās un turpināja:
-”Ko tas nozīmē?"

Tikmēr, kamēr Renāte, kafijas apdalīta, pētīja šo paradoksālo izkārtni uz izgāztajām būceņa durvīm, no debess krītot, kāds neveiksmīgs azerbaidžānis caursita kafijas būceņa logu un, gluži kā akmens ripinoties pret dēļu grīdu, aizklaudzēja līdz atdūrās pret sienu, iestājoties laicīgam klusumam. Vismaz līdz brīdim, kad viss šķībā jumta namiņš iedomājās spontāni sabrukt putekļu un kvēpu mākonī ieskaujot Renāti.
Tālumā bija dzirdami uzvaras saucieni. Ausīmdzirdot, teritoriālie nemieri būs beigušies - nospieda Renāte, kuras seja - mella, kā darvas mucā iekritušai žurkai.

Klīda runas, ka baškīru rajonā kāda azerbaidžāņu banda bija pilnveidojusi šņabja iegūšanas paņēmienu no tīra vakuuma. Varbūt blēņas, bet tas nozīmēja vispārīgu pilsētiņas ekonomijas sabrukumu! Tā nu kafijas būcenis pēc kafijas būceņa, kalēja prilavočka pēc zivju paviljona - visi veikali un tamlīdzīgas ieskrietuves tika slēgtas.
Bet nu pietiks vēstures ieskata. Par prieku Renātei, sāka gāzt. Lielām pilēm un ar skarbu raksturu. Pietiekoši skarbu, lai atmazgātu Renātes netīro seju un drēbes, darot viņu atkal daiļu un iekārojamu.
Renāte devās mājup. Un todien neviens nemaz nenojauta, ka lielas šņabja barons un pilsētiņas ekonomikas destabilizators bija viņa pati.

Te nu beidzās Renātes pēcpusdiena un arīdzan šis stāsts. Iespējams - citreiz Renātes dēkas turpināsies! Bet maz ticams...