Pavasaris
-"Pavasaris atvēlies arī mūsu ielejā", nodomāja Alfrēds, vērojot kroplos gājputnus riņķojam virs toksisko konservu ražotnes gradētavas ūdens tvaika mutuļa.
-"Būs skābais lietus!", nosprieda šis domīgais tēls un nu jau balsī turpināja - "laiks piknikam! Iespējams pat lidoņu mehāniski atdalītās gaļas emulsija nebūs jācep. Sautēsies nokrišņos!"
Brītiņš pauzes. Tostarp vērojami apreibuši nu jau krītputni pie horizonta.
-"Ha-hā!", laimīgs iezviedzās sliktais sadists un deva stingru pavēli savam padotajam - "Robot, marš pēc gaļas!"
Izkustinot bojātas elektronikas un aizvēsturisku divdesmit pirmā gadsimta mašīnu izpūtēju kaudzi, izvēlās kāds klibs, norūsējis putekļusūcējs ar intelektu. Mākslīgo.
-"Tiks darīts, saimniek", noklaudzēja šis mehāniskais, nekompetentais metāla blāķis un imitējot cilvēku bezdēšanas skaņas ripoja pretim putnu līķiem apbārstītajam horizontam.
Alfrēdam mākslīgais kuņģis bija visai vecs. Tas izdvesa divdesmit trešā gadsimta cilvēkam neraksturīgas, burkšķošas skaņas. Kuņģis smakoja un izrādīja izsalkuma pazīmes. Pazīmes, kas lika Alfrēdam ķerties pie antiūdeņraža grilējamās iekārtas, ko bija paslēpis perpendikulārā dimensijā. Gaidot, kamēr materializējas lētā cepamiekārta, Alfrēds aizdedza pelikānspalvu smēķi un vēroja, kā gāzes šļācās no izkaltušās tuksneša zemes.
Pēc septiņiem tikšķiem, pieciem nanopiesitieniem un diviem smēķiem ieradās arī nekompetentā vaļīgo skrūvju un mākslīgā intelekta atkritumu urna, kas aprīkota ar maitas gaļas pārstrādes moduli. Izspļāvis dažus putnu ādu un kaulu batoniņus, tas ievilka savu mehānisko šņukuri un sūkstījās par zemo uzlādes līmeni, netīrām saules baterijām un citām robotu likstām.
Alfrēds nospļāvās un ar savu mikrošķiedru kreklu, kas piesūcināts ar otrā tipa organiskā ēdiena paliekām un trešā standarta alu, notīrīja palīgam gaismas jūtīgās virsmas. Robots uzbudināts rotēja ap savu asi. Abi uzjautrināti zviedza.
Tikmēr jau pilnīgi materializējās grils. Pilnīgi materializētajam grilam tika virsū uzkrauta gaļa un dota komanda anhilēt antiūdeņradi, pārvēšot putna ķesku un kaulu maisījumu divdesmit trešā gadsimta progresīvajam cilvēkam garšīgā veidolā.
Ielejā, kur valdīja pavasaris, mira putni un bangoja gāzes ienāca kodolkarš. Pie apvāršņa parādījās sēne. Liela, baisa un ārprātīgi gaiša sēne. Alfrēds pazaudējis trešā standarta alus taru lūkojās tālienē.
-"Robot, pieskati gaļu. Apgriez to ikkatras divas minūtes".
Saimnieks devās pretī sēnei. Sēnes radiācija drīz vien apēda viņa nešķīstās iekšas, mokošā, pūšļojošā nāvē. Tā pat kā arī visu, kas atradās ārpus Alfrēda mājas enerģētiskā vairoga.
Divdesmit sestais gadsimts. Defekti valda pār pasauli ar savām ģenētiski mutētām rīklēm un rokām. Šie defekti ienāk arī reiz pavasarīgajā ielejā, kur sliecas viena māja. Viena vientuļa māja. Viens nekompetents robots un viens materializējies grils.
Grils pie kura robots cītīgi apgriež iesmu ar neesošu gaļu uz iekārtas, kuras antiūdeņraža rezerves jau trīs gadsimtus ir izsmeltas.
-"Būs skābais lietus!", nosprieda šis domīgais tēls un nu jau balsī turpināja - "laiks piknikam! Iespējams pat lidoņu mehāniski atdalītās gaļas emulsija nebūs jācep. Sautēsies nokrišņos!"
Brītiņš pauzes. Tostarp vērojami apreibuši nu jau krītputni pie horizonta.
-"Ha-hā!", laimīgs iezviedzās sliktais sadists un deva stingru pavēli savam padotajam - "Robot, marš pēc gaļas!"
Izkustinot bojātas elektronikas un aizvēsturisku divdesmit pirmā gadsimta mašīnu izpūtēju kaudzi, izvēlās kāds klibs, norūsējis putekļusūcējs ar intelektu. Mākslīgo.
-"Tiks darīts, saimniek", noklaudzēja šis mehāniskais, nekompetentais metāla blāķis un imitējot cilvēku bezdēšanas skaņas ripoja pretim putnu līķiem apbārstītajam horizontam.
Alfrēdam mākslīgais kuņģis bija visai vecs. Tas izdvesa divdesmit trešā gadsimta cilvēkam neraksturīgas, burkšķošas skaņas. Kuņģis smakoja un izrādīja izsalkuma pazīmes. Pazīmes, kas lika Alfrēdam ķerties pie antiūdeņraža grilējamās iekārtas, ko bija paslēpis perpendikulārā dimensijā. Gaidot, kamēr materializējas lētā cepamiekārta, Alfrēds aizdedza pelikānspalvu smēķi un vēroja, kā gāzes šļācās no izkaltušās tuksneša zemes.
Pēc septiņiem tikšķiem, pieciem nanopiesitieniem un diviem smēķiem ieradās arī nekompetentā vaļīgo skrūvju un mākslīgā intelekta atkritumu urna, kas aprīkota ar maitas gaļas pārstrādes moduli. Izspļāvis dažus putnu ādu un kaulu batoniņus, tas ievilka savu mehānisko šņukuri un sūkstījās par zemo uzlādes līmeni, netīrām saules baterijām un citām robotu likstām.
Alfrēds nospļāvās un ar savu mikrošķiedru kreklu, kas piesūcināts ar otrā tipa organiskā ēdiena paliekām un trešā standarta alu, notīrīja palīgam gaismas jūtīgās virsmas. Robots uzbudināts rotēja ap savu asi. Abi uzjautrināti zviedza.
Tikmēr jau pilnīgi materializējās grils. Pilnīgi materializētajam grilam tika virsū uzkrauta gaļa un dota komanda anhilēt antiūdeņradi, pārvēšot putna ķesku un kaulu maisījumu divdesmit trešā gadsimta progresīvajam cilvēkam garšīgā veidolā.
Ielejā, kur valdīja pavasaris, mira putni un bangoja gāzes ienāca kodolkarš. Pie apvāršņa parādījās sēne. Liela, baisa un ārprātīgi gaiša sēne. Alfrēds pazaudējis trešā standarta alus taru lūkojās tālienē.
-"Robot, pieskati gaļu. Apgriez to ikkatras divas minūtes".
Saimnieks devās pretī sēnei. Sēnes radiācija drīz vien apēda viņa nešķīstās iekšas, mokošā, pūšļojošā nāvē. Tā pat kā arī visu, kas atradās ārpus Alfrēda mājas enerģētiskā vairoga.
Divdesmit sestais gadsimts. Defekti valda pār pasauli ar savām ģenētiski mutētām rīklēm un rokām. Šie defekti ienāk arī reiz pavasarīgajā ielejā, kur sliecas viena māja. Viena vientuļa māja. Viens nekompetents robots un viens materializējies grils.
Grils pie kura robots cītīgi apgriež iesmu ar neesošu gaļu uz iekārtas, kuras antiūdeņraža rezerves jau trīs gadsimtus ir izsmeltas.