Pēc kārtīgas, trīsdienu korporatīvās ballītes orangutāns Žanis, tērpts saplēstā žaketē un izbijušu uzvalka bikšu driskās, pamodās mazuta cisternā. Žanim briesmīgās sāpēs plīsa pušu viņa pārlieku lielais primāta galvaskauss. Viņa apziņa, kas tikusi smagi kontuzēta ar iepriekšējās dienas jaudīgo banānu uzlējumu, manāmi gausi uztvēra redzes sensoru signālus, liekot pasaulei ap orangutāna paģiraino mūli asinhroni griezties. Bet tas netraucēja stāsta varonim veikt motora funkcijas. Funkcijas, kas drīz rezultējās visai likumsakarīgā iznākumā - mūlis mazutā.
Sajutis ogļūdeņražu klātbūtni mutes dobumā, Žanis sāka spļaudīties un pat izkliegt primātus aizskarošus izteicienus.

Jāzeps, vagonu parka priekšnieks - lepns, taču ar radikulītu sirgstošs slapjdeguna pērtiķis - izdzirdējis šīs nicinošās, cisternas skaņas aši palēcās un ar asti iekārās līkajā biroja lustrā. Radikulīts - ķēms tāds - tikpat aši lika par sevi zināt un izpaudās visā savā varenībā. Lielās mokās pērtiķis novēlās atpakaļ uz sava glaunā ofisa galda, kuru dekorēja žāvētu banānu instalācija, kas, protams, likumsakarīgi skāra pērtiķa slapjo degunu.
Mokošās sāpēs vagonu parka pārzinis apēda sagāztās instalācijas žāvēto banānu detaļas un, mazliet atguvis spēkus, sniedzās pēc muguras smēres, ko bija paslēpis atvilktnē zem primātu pornogrāfijas žurnālu kaudzes. Līdz ar smēres pirmo triepienu, Jāzeps - jauns un žirgts - tipināja iepretim vulgārajai mazuta cisternai.
-”Beidz lamāties, tu vulgārā, netīrā cisterna!”, dusmīgi Jāzeps uzteica vulgārajai, netīrajai cisternai, kas vientuļa kūpēja saules gaismā uz necila sliežu atzarojuma.
Izdzirdējis vārdu skaņas otrpus metāla sienai, mazuta nošmucētais orangutāns izcēla mūli no viskozā mazuta un, gandrīz atguvis kustību prasmi, sāka orangutānam atbilstošā veidā lēkāt un izdvest primātam raksturīgas skaņas. Viskozais, mellais mazuts savukārt bija gaužām citās domās par šādu neadekvātu deju, liekot samērā smagajam Žanim paslīdēt un gāzties. Iekustināta, izdomāja gāzties arī mazuta cisterna. Uz sāniem.

Vulgārā cisterna ripojot nospieda ar radikulītu sirgstošo Jāzepu, nolīdzināja vagonu parka ofisa telpas līdz ar līko lustru un pērtiķu pornogrāfijas žurnālu kaudzi. Bet ar to cisterna neapstājās. Izdvesdama šaušalīgi vulgārus primātu izteicienus tā ripoja tālāk - nolīdzinot ciemus, pilsētas, labības laukus un banānu plantācijas. Vulgārā cisterna tik ripoja un ripoja līdz vairs nebija kur ripot un ko līdzināt...

Kādā rītā, skaidrā prātā no mierīgās cisternas izlīda vulgārais orangutāns. Viņa priekšā pavērās līdzena pasaule. Būtībā sfēra.