Pazaudējis lietussargu, Jānis lūkojās debesīs. Nebija jau tā, ka pat smalkākā lietus lāse varētu Jāni izmērcēt. Debess bija gaužām skaidra. Bet tieši no tā viņš baidījās.

Sāka satumst. Jānis izbīlī lūkojās zvaigznēs, kas sāka pārvērsties uzasinātās zvaigžņu lāstekās. Lāstekās, kas gāzās pār viņu ar vienu vienīgu mērķi - caurdurt Jāņa vārīgo miesu. Lai gan nevarīgs un nobijies, stāsta varonis izvairījās no tūlītējas nāves un novērsās no draudīgās debess. Pludmales smiltis Jāņa redzes lokā bija pietiekoši rāmas, lai varētu kaut uz brīdi uzelpot. Taču kedas, kas bija teju redzamas mijkrēšļa izskaņā, sāka pārvērsties lapseņu spietā. Ap to lidinājās bezgala daudz agresīvu kukaiņu, kas piesardzīgā, taču pārdomātā agresijas mutulī svārstījās meklēdami izdevīgāko uzbrukuma taktiku. Pārbiedētā Jāņa kaklu pārņēma asfiksija, kas, pārsējusi ciešu cilpu pār Jāņa elpvadu, lēnām un mokoši smacēja pēdējās dzīvības pazīmes no šī neveiksmīgā tēla. Tēla, kas ar rokām gluži kā no gaisa centās sagrābstīt kādu ieelpu no kuras bija šķirts. Agonijā pavērsis galvu pret zvaigžņotajām debesīm viņš tomēr spēja ievilkt smagnēju elpu, kas saraustīja viņa skābekļa izsalkušo miesu. Nepaspējis veikt otru, tik ļoti nepieciešamu ieelpu, viņš sev pretī ieraudzīja agresīvo lapseņu spietu, kas bultas konformācijā triecās viņa elpvados ar mērķi uzplēst viņa iekšas.
Panika. Jānis raustīdamies pludmales smiltīs haotiski novilka sev kreklu un manīja, kā viņa āda pārvēršas čūlojošā rētu paklājā. Sāpes nebija tik mokošas kā apziņa, ka viņā iemetinājusies agresija. Agresija, kas savijās un ņēma virsroku pār Jāņa piezemēto raksturu.

Savilcis pirkstus dūrē, kāds cēlās augšup. Tikai tas kas piecēlās vairs nebija Jānis. Nopurinājis no sevis mierīgās pludmales smiltis, šis ļaunais tēls pavērsa skatienu uz draudīgajām debesīm, kuru zvaigznes atsāka savu baiso lāsteku deju iepretim nu jau agresīvajam stāsta varonim. Bet viņš nebijās šīs dejas. Viņš no gaisa izķēra aso, pikējošo lāsteku ar ašu rokas vēzienu, nenobirdinot ne asins lāsi no plaukstas, kas to tvēra.
Agresija lika Jānim doties nogalināt. Atdoties baudai, ko sniedz kāda nevainīga tēla dzīvības izbeigšana ar uzasinātu zvaigžņu lāsteku. Agresija kāroja asinis. To lēno plūsmu pār nekustīgu miesu. Taču Jānis nespēja pieņemt agresijas vēlmes. Viņā pēdējā apziņas atbalss ņēma virsroku pār agresiju un trieca šo aso zvaigžņu zobenu sev sirdī. Sirdī, kas savā izskaņā par prieku agresijai visos virzienos izšļāca asinis.

Visbeidzot Jānis nogāzās sarkanajās pludmales smiltīs. Bet vismaz viņš nāvē bija brīvs no agresijas.