Brīžos, kad mazkustīgie radītāji vārtījās uz pleķainā tepiķa, mazā Anna izmantoja mirkli, lai nobaudītu kādu konfekti. Savu īso bērna augumu viņa kompensēja pakāpjoties uz visai vienaldzīgā, snaužošā tēla, kas, turot rokā pusizdzertu glāzi, smagi pūta nožēlas izelpas. Knapi pārsniegusies pār skapīša malu, Anna cerēja, ka kaut kur starp sagāztajām karafēm atradīsies arī viņas mīļotā konfekšu kārba. Pats skapītis oda pēc indīga dzērveņu sīrupa, kas sacukurojies līmēja karafes pie skapīša virsmas. Taču mazajai Annai spēka bija gana un, pārbīdījusi lipīgo stikla taru, viņa tika pie kārotā.
Nokāpusi no snaužošā tēla, Anna ar konfekšu kārbu steidzās uz rotaļu stūrīti pie sava vienīgā drauga - plīša lācīša, kurš manāmi nošļucis prasījās pēc remonta un veļas mašīnas vizītes. Pleķains un bez pogotās acs, bet tomēr Annai tik mīļš un uzticams. Viņa piesardzīgi pavēra konfekšu kārbas vāku un manīja vēl trīs, spīdīgā, krāsainā folijā tītas konfektes. Bērna prātā valdīja eiforija. Vienu pēc otras, Anna izsaiņoja konfektes no mirdzošajiem apvalkiem un salika tās rindiņā uz caurumotā tepiķa. Norādījusi draugam sargāt saldumus Anna aizsteidzās prom, pēc brīža atgriežoties ar ūdens kausiņu rokās, ko nolika turpat pie konfektēm. Saplaukšķinājusi mazās roķeles, viņa vienu pēc otras lika konfektes sev mutē - izbaudot gan maigās šokolādes garozu, gan cukuroto mantiju, gan dievišķo pildījumu, kas ar savu stingro raksturu koda mazās Annas sarkanīgajos vaigos.
Konfektes bija beigušās, taču bērns pretstatā staroja laimē. Pasaulīgais karuselis iegrieza mazo Annu, kas neveikli centās piecelties kājās. Viņas redzes loks peldēja un stāja šūpojās. Uzsākusi lokveida skrējienu pa tepiķi, mazā Anna paklupa uz kāda guļoša kamieļa, kas tuksneša vidū kalta karstajā saulē. Visapkārt smiltis un sausums. Mazā Anna pēdējiem spēkiem iekārtojās kamieļa ēnā un vēroja karstās gaisa plūsmas veidojam krāšņas mirāžas viņas sagurušajām acīm. Mazā Anna redzēja sevi smaidošu un gādīgu vecāku pavadībā. Tālumā rādījās plaša rotaļu istaba, pilna ar viņas draugiem. Īstiem draugiem, bez pūku un porolona pildījuma.
Sausums. Slāpes. Anna šīs sajūtas labi pazina. Viņa savā bērna prātā jau saprata, ka pēc īslaicīga brīža laimes sekoja posts. Gluži tāpat kā kamieļiem, kas iepriekš dejoja uz zvaigžņotā tepiķa un tagad saguruši snauda karstajās tuksneša smiltīs. Pēc brīža arī Anna atdevās miegam.

Izmocītais bērns uzmodies sev priekšā manīja dejojošos kamieļus, kas atkal bija atguvuši cilvēka veidolu. Arī smiltis bija pārtapa par tik netīro tepiķi. Mazā Anna aizrāpoja līdz savam plīša draugam, kas uzticīgi sargāja ūdens kausiņu un no tā padzeroties bērnam palika vieglāk. Anna atspiedās pret birstošo sienu un turpināja vērot tepiķa deju ar no jauna uzpildītām karafēm un glāzēm.
Mazā Anna gaidīja dejas izskaņu un cerēja uz to, ka kāds būs atkal atnesis konfektes.

Akmeņlauztuves bija slēgtas. Par to liecināja visai līkā zīme, uz kuras ar sarkaniem burties bija rakstīts "Akmeņlauztuves slēgtas".
Ingrīda smagi nopūtās, jo saprata, ka ballītes te vairs nebūs. Ielūkojusies Didža stiklainajās acīs, viņa piepeši atskāra to, ka viņiem bija nopietna problēma ar alkohola patēriņu. Lai arī ikdienā pēdējās lāses, kas pilēja no Didža sašķiebtās stiklainās stikla alus pudeles, Ingrīdai radītu izbīli un instinktīvu tieksmi tās glābt no aiziešanas nebūtībā, uzsūcoties mašīneļļas piedrazotajā augsnē; šoreiz Ingrīda nolēma atturēties. Atturēties no šīs dēmoniskās dziras un stiklainā Didža, kurš jau labu laiku praktizēja poligāmiju ar alus pudelēm, kas loloja un veda viņu caur dzīves nesaprotamajām takām uz narkoloģisko dispanseri.
-"Didzi, es tevi vairs nemīlu. Didzi, vairs ne viena ļaunās dziras lāse nenonāks man tuvumā! Turies no manis pa gabalu - tu! Tu nožēlojamais radījums", skarbi izteicās Ingrīda, uzcirta degunu un sinosuidālā gaitā pazuda caur biezajiem un stikla taras pilnajiem krūmājiem tāles ziganzaļajās. Didis izdvesa visai skaļu atraugu un ievēlās krūmos pačučēt mazliet. Arīdzan atbrīvot vietu kopdzīvei ar stikla taras sniegtajām veltēm.
Trīs dienas Ingrīda gāja. Viņas gaita palika arvien taisnāka un pieturas punkti pie veldzējošiem strautiņiem arvien retāki. Ingrīda tik sen nebija bijusi ārpus akmeņlauztuvēm. Viņas pienākums vairs nebija uzturēt Didža stiklaino mīlestību pret stikla taru un viņu pašu trauslā, bet tomēr zināmā līdzsvarā.
Ingrīda bija forša! Taču bezmērķīga un stulba. Trīs garas dienas gājusi pa skaidrības gradientu viņa pavisam bija aizmirsusi kurp devusies. Viņas lai gan jau relatīvi taisnais gājiens aizveda viņu nekur citur, kā uz valsts pašu galējāko malu. Mala bija diezgan izteikta šajā apvidū. Pa malu plūda notekūdeņu un ēdiena atlieku straumes. Malā mitinājās putuplasta plāksnes, savu-nokalpojušas veļasmašīnas un no freona šķirti ledusskapji.
Kāds nošļucis malas šķērsotājs, kas iecerējis valstī iekļūt ar viltu māja Ingrīdai pa gabalu ar paliela izmēra konservbundžu. Viens mājiens, viens smēliens. Šķērsotājs balansēja starp noslīkšanu un uzmanības pievēršanu - viņa peldošā, caurā ķerra smēlās pilna ar drazu pilno ūdeni, kas varēja beigties ar mūžīgu atdusas vietu starp noslīkušajām centrifūgām un defektīvajiem tosteriem.

Imigranti nemācēja peldēt. Tad bija viņu valsts propaganda. Bankrotējušai valstij klājās gana slikti, ka viņiem nācās novērst šo šaušalīgo emigrantu plūsmu uz alkohola pārbagāto balkusvalstiņu. Aizlieguši peldēšanas praktizēšanu ar likumu un malu piegāzuši ar drazu, viņi nodrošināja, ka emigrācija vairs nekad nebūs problēma un visi varēs pārlaimīgi pūt kur uzauguši.

Bet atpakaļ pie stāsta. Nedaudz apdomājusies Ingrīda steidza pretim slīkoņam. Noģērbusies līdz krūšturim viņa konstatēja, ka tāda viņai nemaz nav.
-"Eh!", nopūtās kailā Ingrīda un metās piedrazotajā ūdenī. Ingrīda peldēt mācēja visai labi. Reiz uz kādas saliņas avarēja pasaules lielākais dirižablis ar pieklājīgu alus kravu. Tā nu Ingrīda apguva peldētprasmi, kas viņai šobrīd tik ļoti noderēja.
Kā lokana nāra viņa atvairīja visus uzmācīgos elektrotehnikas priekšmetus, kas traucēja viņai pelst pa piedrazoto malu iepretim izmisušajam ieceļotājam, kas paniski, pēdējiem spēkiem smēla netīro ūdeni no tik ļoti caurās un korozijas skartās ķerras. Ķerra slīka tik ātri, ka viņš vairs nevarēja atļauties airēties, bet tikai cerēt uz sievieti, kas peld viņam iepretim. Iespējams, ķerra nav tā labākā peldierīce, bet pēc divu paaudžu propagandas tauta vairs īsti nezināja, kas tad var īsti kalpot par peldielrīci un kas nē.
Situācija spraiga. Vēl tik daži metri. Vēl tik daži tosteri, ko atvairīt. Ingrīda gluži palēcienā izšāvās no ūdens un sniedza roku ieceļojušam slīcējam, kurš slīkdams virs ūdens bija spējīgs noturēt tikai to.
-"Buļkš!", skaņu izdeva piedrazotais ūdens, kurā pazuda abi jaunieši, beidzot dodot šim stāstam izskaņu.

Nav pārsteigums ka abi noslīka. Bet ko gan jūs citu gaidījāt?!
Stiklainais Didzis savukārt pamodās piepudelētos krūmos, atrada taru un konstatēja, ka akmeņlauztuves ir atvērtas un devās turp stiprināt stiklainību. Didzim nedēļas nogale bija izdevusies! Un Didzim, starp citu, nedēļas nogale bija katru dienu.