Zigis iztempa kompotu

Sun, 04 Apr 2021 07:13:16 GMT

Plaušu un bronhu ātrdarbībai piedāvājam Jums Bronhoturb!

Thu, 04 Oct 2018 11:19:41 GMT

viss dzeltens
no suņa.
~~nopūta~~
top
konservi.

Negulēšu

Sat, 21 Oct 2017 23:01:20 GMT

Neatminos kā mēs nonācām līdz teātrim - acumirklī mēs bijām tur. Tomēr atceros, kā uz brīdi sastingām, vērojot nogurušu fasādi, kura gluži tāpat – lūkojās uz mums, pilna mēness acīm atspīdot no lauskām izsistajos logos.

Līdzpaņemtās grieznes bija liekas - ēka mūs aicināja iekšā, nevēlēdamās jaunus pāridarījumus. Ikkatrs solis iedancināja putekļu mākoņus liesmas izgaismotajā telpā, grīdai čīkstot mums zem kājām. Ieklepojos un pazaudēju gāzes gaismekli, draugiem aizsteidzoties pa priekšu.

Lielas zāles vidusdaļu dekorēja griestu lampa, kura jau sen bija pieņēmusi grīdas identitāti, tās izbērtajām pērlēm iemirdzoties caur biezo putekļu kārtu. Mēs aizņēmāmies aizkaru un tināmies kopā, lai nenosaltu. Smēķējām izkaltētu velēnas virpiņu un reibām no miera un retiem smiekliem, kuri to pārtrauca.

Naktī uzmodos no skaļas tuvības pietiekoši tuvu-tālu, lai atmodinātu ļodzīgu prātu. Ārā zibeņoja, bet klusēja. Nostājos pie loga un gaidīju vētru, kas neskaitāmu lietus lāšu dancī drīz kļuva skaļāka par baudas balsi. Iešņaucu nāsī pēdējās biržakmens pulvera paliekas, izskaloju etviju un sacīju vētrai atvadas, pirms pienācīgi sasveicinājāmies.

Trūdoša koka smarža aicināja mani iekustināt ķermeni, atdoties galvassāpēm un atzīt, ka būs nepieciešams gaužam liels daudzums prieka zāļu, lai pirmās rīta stundas pārvērstu no neciešamām par bezrūpīgām un liegām.

Nerunīgi cilvēki katliņā vārīja olas un, mainoties dūmiem, lēnām zīmēja smaidus sejās. Citi klusi tēli meklēja vārdus uz skatuves. Pildīju filmiņu ar gaismu zinādams, ka šo atmiņu nespētu ilgstoši ierāmēt sev prātā.

Ēdām olas. Uzkodām fermentētu laumaskoka sakni un ar katru jaunu malku lūdzām piedošanu ķermeņiem, kuri negribīgi ļāva mums par tiem atkal valdīt. Citam gan vemt, pirms smieties un dziedāt.

Pirmā uzstājās meitene, kuras pinkainos, nemazgātos matus pušķoja koši dzeltens lakortas zieds. Mēs nezinājām viņas vārdu, taču viņa labi zināja mūs, caurdurot mūs ar patiesībām. Teātra grīdas jau sen ilgojās pēc skatītājiem, kuri līksmi vārtoties darīja tās spodras.

Piepeši sajutos izrauts no kopīga ritma. Nesapratnē lūkojos sejās, manīdams neredzētas krunciņas un vasaras raibumus, kas allaž nogludinājās ikdienas skatienā. Es vairs nepazinu šos cilvēkus. Sajutos svešs.

Aizvēris blašķīti, devos ārpus mijiedarbības ar priekšnesuma izpildītājiem un skatītājiem. Atļāvos uz brīdi nedomāt tieši neko.

Улетай

Sun, 25 Sep 2016 06:04:23 GMT

Diena likās bezjēdzīgi gara. Darba vietā tika izsludināts liegums vicināt spārnus, tādēļ šis krāšņums tika satīts ar bantīti. Viņš palūkojās uz nenosakāma sastāva barības vielām, kas lielākoties atradās uz šķīvja, taču nedaudz arī uz paplātes, un piesēda pie ēdnīcas galda. Stumjot vielas lejup pa barības vadu viņš lūkojās laikrādī, kura rādītāji kustējās tik pat lēni kā knābis. Neapēdis visu, viņš lēnām šļūca atpakaļ uz telpu veikt monotonas darbības.
Vakarā, pie vientuļas graudu siles viņš manīja, ka sāk zaudēt sirmas spalvas.

Ķņaukt!

Sun, 14 Aug 2016 13:13:35 GMT

         Kanālmalā sēdēja žūpa un ar salmiņu strēba dzeltenas dzidras no aizliegtas divarpuslitrenes, un radīja straujas straumes kanālā ūdenī, apskalojot tajā iemērktās kājas. Viņam garām gāja jauna meitene bezrūpīgā gaitā. Viņš viņai jautāja, vai gailenes negribot. Un tā viņi devās lasīt gailenes pa pilsētas tālākā nostūra ūķīgākajiem ūķiem, kur ķiploka grauzdiņu indīgā smaka izgrauzdēja žurkas no sienu spraugām.
         Upes krastā draiskojās suns, kas, iekodies sev astē, rotēja ap savu asi. Dzērājs un meitene lūkojās zvaigznēs, ko ar zobu bakstāmajiem izdurstīja melnā maisā un pavērsa pret debesīm. Viņi izmirka, nosala un iereiba. Pat rotējošais suns, kas šos dzērājus aplēja ar dzeltenu strūklu, viņus neskumdināja rāpojumā mājup - zem tilta. Zem tilta, kur mājoja baskāju podnieks, kas no māla veidoja termosus un ausu aizbāžņus. Viņš lepojās ar savu arodu, lai gan ziemā viņam traki sala kājas. Meitene iepūta viņam ausī un pretī saņēma pļauku. Bet viņai patika. Viņa sagrāba podnieku aiz ciskas un turpināja ausī bērt neķītrības. Sagrābusi māla ausu aizbāžņus, viņa norādīja uz visām tām aizbāžamajām vietām, kas nemaz nav saistītas ar dzirdi. Abi divi aizjāja prom - pretī zibeņojošai padebesij - uz pirmskara auto jumta, ko vilka trīs niknas mežacūkas, kas ieautas leopardādas legingos.

         Meitene sūtīja vēstules dzērājam, taču dzērājs skuma un lūkojās, kā viņa asaras izčaukst uz uzkarsētās plīts virsmas, uz kuras viņš rokām audzēja čūlas. Patilte palika drūma un skarba. It sevišķi naktīs, kurās krūmi par tālu, pūslis par pilnu un lauskis par nežēlīgu. Dzērājs atmeta sīvā trenkšanu un atdevās jaunai atkarība - šautriņu mešanai, kas izgatavoti no uzasinātu siļķu asakām, kas zibenīgā ātrumā triecās patiltes betonā. Šautriņotāju apbrīnoja ikviens garāmkrustsoļotājs. Atskatījās arī tie, kas tilta apakšu šķērsoja galopā. Uz brīdi bijušais alkoholiķis sajutās laimīgs.
         Bet tad atnāca vazaņķe Gerda un caurdūra visus viņa konservus. Nolēja visas malas ar pienu un no maisa izbēra degošu klaburčūsku armiju. Viņa taurēja ausu graujošus meldiņus un uz patiltes balstiem zīmēja asimetriskas vagīnas. Izmīdījusi visas uzasinātās siļķes, viņa ievēma sniegā un, skaļi krācot, atlūza pie šautriņotāja plītiņas. Kaķu bari drīz nāca uzlūkot apdegušās klaburčūskas, kas dzesēja čūlas sniega aliņās zem vēmekļiem. Nāca arī citi bezpajumtnieki un diennakts garumā taisīja vulgāras rīmes.

         Šautriņotājs neizgulējās līdz pavasarim, kad, sniegam atkūstot, viņš saņēma dūšu, vicināja uzkarsētas krāsns durtiņas un padzina ikvienu miera traucētāju. Gerdu viņš iezieķēja ar žurku taukiem un sodrējiem, pirms ielidināja to izkusušā sniega straumju pilnā kolektorā, kas traucās kilometrus divdesmit uz upi Kūses ciemā, kur iebraucējus vietējie allaž nozilumoja ar sakaltušām baltmaizēm. Ar virvēm, saiņiem un žurku astēm viņš sasēja pārējos bezpajumtniekus, tos aizripināja uz laku un krāsu rūpnīcu un pietina pie galvenās ražošanas tvaiku novadcaurules, kur tiem mūžam būs reibt.
         Stāsta varonis izspēra deputāta durvis un paziņoja, ka turpat nakšņos. Viņš saritinājās stūrītī pie naudas ruļļiem un saldi čučēja vēl vairākas nedēļas.

Patiesi

Fri, 03 Jun 2016 14:43:57 GMT

        Georgs bija bezdarbnieks, kurš nekad neiesaistījās dēkās. Viņš sēdēja kafejnīcā un prātoja par fantastiskām lietām. Nūdeles, kas traukā iepretim sen pārmirkušas ūdenī, nemaz nekārdināja garšas kārpiņas. Pie blakusesoša galdiņa izgūlies sēdēja jauneklis ērmainā kreklā, kuram pāri pārvilktas spilgtas štrumbantes. Jauneklis ar koka karoti urbināja caurumu debesmannā pilnā bļodā. Viņš arīdzan pūta nožēlas un izskatījās vispārīgi neapmierināts.
        „Sveiki!”, izteicās Georgs, maigi piesitam jaunietim pie pleca, un turpināja sarunu.
        „Cik brīnumjauka būtu pasaule, ja kāds izgudrotu tādu lietu kā tīmeklis!”
        Georgs ievilka elpu un turpināja mulsināt jaunieti nu jau nedaudz paceltā balsī.
        „Tāds kā zirnekļa tīkls, bet ne no pavedieniem. No daudz dažādiem vadiem, kuros skrietu elektronu kūļi. Vai jūs mani saprotat? Tādā pasaulē mēs varētu izvilkt no kabatas pārnēsājamus uzvērējus un jautāt tiem pēc brīnišķīgām kafejnīcām, par kurām šobrīd vēl neko nezinām. Tādās pasniegtu garšīgu saldējumu, kā arī nūdeles nemirktu netīros traukos.”
        Kafejnīcas tante, izdzirdējusi negācijas, sarauca pieri, taču turpināja slaucīt galda virsmu, nebilzdama ne vārda.
        „Patiesi!”, jaunietis, atstājis koka karoti bļodā, klusām piekrita Georgam.

        Georgs piecēlās kājās, atstāja uz gala dažus spīdīgus grašus un izdevās ārā no kafejnīcas.
        Viņš jautāja ikkatram garāmgājējam pēc pareiza laika un blociņā pierakstīja deviācijas no sava rokas pulksteņa rādījuma.
        Georgs piesēdās pie strūklakas, pie kuras jauna meitene mēģināja no rūsainā ūdens nemanāmi izvilkt monētas ar nelielu grābeklīti.
        „Tikai iedomājaties! Ja vien būtu izgudrota tāda lieta kā magnēts!”, Georgs uzrunāja meiteni, kas pārtrauca savu ne tik slepeno piepelnīšanās operāciju.
        Žestikulējot ar rokām, Georgs turpināja musināt jauno meiteni.
        „Ar magnētu striķīša galā jūs bez pūlēm varētu izvilkt zemas denominācijas monētas no šīs rūsainās strūklakas!”
        „Nekādu citu te nemaz nav!”, atcirta dusmīgā meitene, kura nevēlējās ticēt tādām pārdabiskām ierīcēm.
        „Tas nav nekas neiespējams! Es jums galvoju, kādudien mēs ar magnētiem no visdziļākajām okeāna dzīlēm vilksim visbaismīgākos kuģa vrakus un malkosim gadsimtiem vecu, noslīkušu vīnu!”, Georgs sapņoja.
        „Patiesi!”, meitene, atsākusi monētu grābšanu, klusām piebilda.

        Georgs piecēlās kājās un devās lēnā pastaigā gar kanāla malu. Viņš piesēda, mērcēdams nogurušos papēžus netīrajā ūdenī. Smidzināja vasarīgs lietus, un viņam pretī nāca pāris, kas rokās vertikāli turēja sarūsējuša metāla stieņus.
        „Cilvēki!”, uzsauca Georgs. Pāris apstājās un klausījās.
        „Cik brīnumjauki būtu, ja kāds izgudrotu tādu lietu kā lietussargs! Tikai iedomājaties! Mēs lietus laikā staigātu pa ielām un rokās vertikāli nēsātu stieņus, kuri pasargātu mūs no mitruma!”, Georgs centās rosināt interesi mīlniekos.
        „Nu nevar būt!”, atcirta meitene.
        „Tie mieti tāpat ātri sarūsētu un sadruptu. Gluži kā šie, kas sadrups jau pirms nonāksim mājās!”, viņa argumentēja.
        Zēns, kas vienā rokā turēja teju sadrupušu mietu un otrā – mīļotās roku, klusēja, tik vien kā piekrišanā pamājot ar galvu.
        Taču Georgs uzstājīgi turpināja.
        „Nebūs vis’ tik briesmīgi! Mieti tiks darināti no koksnes un kalpos ilgi! To galā būs vēl neizgudrotas uzmavas, kas vēl nezināmā veidā stāsies pretī lietus lāsēm!”
        „Patiesi!”, pāris saskatījās un piekrita.

        Georgs piecēlās kājās un devās prom. Viņš drīz nonāca mājās un domīgs nostājās kādas sienas spraugā. Viņš lūkojās uz savu tukšo istabu un prātoja.
        „Cik brīnumjauki, ja šajās spraugās varētu iebūvēt durvis. Durvis tādas, kas slēgtos ciet ar kaut kādu atslēgu un mulsinātu garnadžus!”
        Georgs nogūlās uz grīdas un lūkojās griestos.
        „Patiesi!”, viņš nomurmināja.

Turpinām...

Mon, 30 May 2016 19:33:29 GMT

    Viņa sēdēja piesmēķētā telpā pie pudeļu nokrauta galda, uz kura cigarešu pelni mijās ar izžuvušām tomātu sēklām un slapjām sērkociņu kastītēm. Logs, noklāts ar ietaukotu putekļu kārtu, slāpēja vakara sauli, kas centās ielauzties caur stiklu. Meitene lūkojās uz izklaižu biedriem, kuri pārsprieda tīmekļa atgremojumus ar divu dienu reibinošām atziņām. Skats tika vērsts uz rokās turētu pudeli, kurā mājoja silts dzēriens, kas negribīgi tukšojās ieraduma pēc. Viņa vairs neatšķīra reibumu no skaidra prāta, jo šī robeža jau sen bija izplūdusi grūtos rītos, kas pārdzīvojuši garas dienas, gaidīja atspirdzinošu izskaņu vakarpusē.

    „Man šķiet, ka esmu priecīga. Te ir mani draugi. Man ir ērti. Es to varu atļauties. Un kādēļ lai es vēlētos ko citu? Šī bija grūta diena. Esmu to nopelnījusi.”

    Meitene cēlās, lai atvērtu ledusskapi. Nebija nepieciešama nedz kāju stabilitāte, nedz dzidrs skatiens, lai rokas tik trāpīgi satvertu jaunu taras vienību. Tās atceras, jo, gadiem nemanāmi aizritot, ir trenētas šīs darbības veikšanai. Tas ir talants. Gluži tāpat, kā sekojoša darbība, lai atdarītu pudeles korķi ar šķiltavām. Protams, šķiltavas vienmēr atgādina ko pazīstamu. Caur pazīstamu salmu drīz plūst gaiss, plaušās piepildot ar dūmiem. Patīkamiem dūmiem. Dūmiem, kas ieskauj un liek rītos meklēt skapī veļas pulvera svaigi skartas drēbes, kas darba vietā nenodod iepriekšējā vakara izklaides.
    Meitene darbojās autonomi. Bez apziņas līdzdalības. Šīs darbības nenoslogoja viņas prātu, jo viņa perfekti spēja funkcionēt cikliskā režīmā. Visi mainīgie bija jau apzināti, visi scenāriji pazīstami, visas sarunas jau izrunātas. To vienmēr ir bijis iespējams atkārtot perfekti, jo neuzstādītie mērķi sasniegti un jauni nav bijuši nepieciešami.

    „Es izgulēšos. Vēl nav pusnakts... Vēl mazliet. Es taču izgulēšos rīt. Man rītvakar nekas nav ieplānots.”

    Nekad nav arī bijusi vajadzība ko ieplānot. Atnākot mājās, vienmēr sagaidīja lielisks plāns. Tāds, kas nekad nav prasījis simtprocentīgu atdevi un vienmēr sniedzis vēlamo rezultātu.
    Tomēr dažkārt meitene aizdomājās. Tad, kad izsista no sarunas. Vai palikusi uz brīdi viena. Meitenes prāts vienmēr ir spējis izdomāt arī sev ko savādāku. Taču solījumi allaž beigušies pie galda. Tāpat kā apņēmība vienmēr izsīkusi sekojošā rītā. Un pēc īsām naktīm rīti pienāca strauji.

    Atsanēja modinātājs. Nāca atmiņas par to, cik murgaini izvārtīta ir nakts. Trūka atmiņas par to, kurā brīdī tika izrunātas visas sarunas. Pārdomas. Miegs. Modinātāju virkne.
    Meitene darbojas autonomi. Viņā ceļas kājās, taču nebija modusies. Viņas vietā darbojās programma tīriem zobiem, apģērbam un sabiedriskajam transportam. Programma priekš absolūtā minimuma un matemātika stundu skaitīšanai līdz darba dienas beigām. Zināmi maršruti un luksofora signāli. Zināmas preces, kurām stiepties veikalu plauktos, ar nelielām izmaiņām pēc vāji randomizēta grafika.
    Programma uzkārās, meitenei rokas stiepienā pēc taras. Viņa taču sev bija solījusi savādāku vakaru. Situācija pazīstama. Iznākums arīdzan zināms. Tad kādēļ tam pretoties?

    „Nopirkšu citai dienai. Ir akcija.”

    Dzīvoklī meiteni sveicināja pazīstama vide. Solījumi tika atcelti. Darbība tika aizstāta ar vienkāršotu rīcības modeli.
    Drīz vien viņa sēdēja piesmēķētā telpā pie pudeļu nokrauta galda, kur cigarešu pelni mijās ar izžuvušām tomātu sēklām un slapjām sērkociņu kastītēm.

Ingeborga vannā čuč

Thu, 05 May 2016 17:20:15 GMT

        Ingeborga un pupiņu salāti bļodā pie gurniem. Krūtis noklātas ar rīvētiem burkāniem un rokās ķiršu kompots, kurā par daudz želantīna. Viņa cēlās un caurajā krāsnī iemeta slapju pagali, kas, gausi sprakšķēdama, ietinās liesmās. Burkānu skaidiņas sabira tepiķī, kurā drīz vien mājoja izsalkušu ežu kolonija. Ingeborga atdzērās pārrūguša piena un noskaloja ausis ziepjūdenī. Lakatiņš, no matiem izvilkts, piesedza viņas krūtis, kuru trīs burkānšķipsnas neliecināja par tikumību. Viņa māja kaimiņam, rīvējot spalvainās kājas sūnās, un kasīja dibenu, graužot tārpainu ābolu.
        Cukura pilnas matu cirtas, izkaltušas saulē, vilināja lapsenes, kas spietoja ap Ingeborgu, kura sareibusi no vīna vārtījās zālē un ar kājas īkšķi spaidīja skudras uz ābeles stumbra. Viņa kāroja kūpināta lopa, taču viņai nebija ne lopa, ne kūpinātavas, kas neaizaugusi ar nātrēm. Ingeborga ķēra pēc izkapts un devās pļavās pļaut pienenes. Kabatas radio atskaņoja salkanus ārzemju estrādes meldiņus, kas šķebināja Ingeborgas augšlūpu.
        Liesmas cēlās augstu virs kartupeļu lauka, kur tika dedzinātas svešas pagales. Ingeborga, pazaudējusi lakatiņu, lēca kā dīva svešā laukā. Viņa aukstā strautā mērcēja sasprēgājušās kājas un ķērca balādes greizās svešvalodās. Ingeborga bija gandrīz laimīga.
        Aivars laizīja Ingeborgas sāļo cisku, par kuru bija samaksājis piecas naudiņas. Meitēns tikmēr sēdēja uz laipas un vilka rūgtu papirosu, ko ar laipnībām konfiscēja sētniekam. No vienas puses, Ingeborgai nekā netrūka. Bet viņas krūšu kurvī mājoja tukšums, kas kņudot spieda ārā zosu galvas uz viņas ādas.
        Ingeborga lūkojās zvaigznēs un prātoja par tālām galaktikām, kurās vīnogas aug uz bērziem un lietusūdens notekcaurules apurinē suņus. Viņa vēlējās būt tur, kur pa gāzes plīts degļa caurumiem ar lielu negribu izspiedās marmelāde un tur, kur rozetēs skudras būvēja cukurvates raķetes visuma izpētei.
        Ingeborga uzšķērda konvertu un lasīja dzeju, ko viņai bija sacerējis mīļākais. Viņa siekalojās un nezināja, kur likt kājas.

“Ingeborga, ak Ingeborga. Noslauki man seju, Ingeborga.
Un atnes man aukstu tēju ar vareņikiem, Ingeborga.
Tad mīlēšu Tevi līdz pirmai pensijai, kad drebošām rokām no paplātes birs vareņiki uz marmora grīdās.

Ingeborga, ak Ingeborga. Dod man bērza tāsi.
Dod man vaļenkas un vati, Ingeborga.
Tad lološu Tevi līdz pēdējam matam uz galvas, kad drebošām rokām stumšu vaļenkām pilnu ķerru no kalna.

Ingeborga, ak Ingeborga. Dod man porcelāna glāzi.
Dod man vatruškas un knābi, Ingeborga.
Tad knābāšu es prosu un knābšu, līdz vairs nespēšu knābt.
Mans trulais knābis nokritīs, un palikšu pliks kā izplūkāts pelikāns.

Ingeborga, ak Ingeborga. Tad lūkosies Tu uz mani kā slimīgu putnu, kas kā svešinieks iemaldījies zoodārza flamingu mājā. Tu lūkosies uz mani un metīsi spalvas, Ingeborga.
Ingeborga, ak Ingeborga. Būsim tad mūžam kaili.
Kopā, Ingeborga.”

        Sveces izdzisušas kūpēja tumsā, kur lidinājās vēli odi, kuri saoda asinis salaizītās ciskās. Mucā ar cukurūdeni, kurā Ingeborga mērcēja matus, mājoja sēne. Sērkociņi, pavisam izmirkuši, sprakšķēja bez liesmas un sarūgtināja Ingeborgu, kura meklēja paniņas pažobelē starp dzejniekiem un dziju.
        Ingeborga nezināja, ko viņa vēlas, bet bija gatava kaut šķipelēt granti līdz metāliskajam kodolam, lai to atrastu. Sirņiki viņas vectēva zābakos vairs sen nesmaržoja pēc biezpiena, taču Ingeborga tos vilka ārā un vienu pēc otra apostīja, nozieķēja ar tumsā uzmeklētu sviestu un bāza aiz vaiga.
        Ausa rīta gaisma un saulē mirdzēja aprasojušās drātis plastmasas pārklātā sētā. Ingeborga modās pie šujmašīnas ar žurnālu rokās, ko beidzot spēja salasīt, bet nevēlējās. Dzija, izritināta pa visu mājokli, vērpa varavīksnes un neizpratni pastnieka acīs, kas Ingeborgai nesa bandroli no lielvalsts tālā kraja, kur mūžam aizsalušos dīķos nekad neviens no āliņģa nav izvilcis zivi, bet ir mēģinājuši.
        Dārzā dega sakņu kaudze un kusa plēve, kas biedēja gan skudras, gan delīriskus jauniešus, kuri sadzēra ar radiatoriem, mērcējot pakaļas skārda vannās. Ingeborga nošķaudījās un noklāja pastnieku ar darvu, ko sašņaukusi nāsī pažobelē, meklējot pazaudētu čību.
        'Labrīt', viņa teica un uz dakšas uzsprauda tomātu.
        'Mans vārds ir Ingeborga", viņa turpināja.
         ‘Kālab jums klājas? Vai jau ir četras minūtes pirms pusnakts?’, Ingeborga taujāja izbolītām acīm.
        Pastnieks samulsa un krustsolī devās mājup.
        Ingeborga cirta pagali pie akas un lūkojās uz šķūni, kas pilns ar sikspārņiem un antīkām pudelēm. Uz šmirģeļa novīlējusi lielu dzelzceļa naglu, viņa devās to mētāt pār pašvaldības ķirbju plantāciju pilsētas parkā, kur strūklakā sakrāmētas tukšas skārdenes no iebiezinātā piena. Tas lika Ingeborgas cukura pilnajām acīm smaidīt un sapņot par pastaigām pāri oglēm, ko pilsētas ballē izbārstīja īgns krematorija darbinieks, kura sieva mīklainos apstākļos bija pazudusi ar piena kannu.
        Saule turpināja karsēt un kost nāsī, kurā skudras pa nakti bija veidojušas midzeni.
         ‘Ugunsgrēks!', ķērca kāds kārns pensionārs ar spēļu trusi fraķa kabatā.
        Viņš skrēja dūmu virzienā, smiedams un kasīdams trusi pie auss. Cukurgraudi bira no fraķa kabatām un dūrās Ingeborgas ziņkārīgajās pēdās, kas cilpoja viņam nopakaļ.
        Saimniecības preču veikalam dega palodze, kuru aptiekāre dzēsa ar liesmojošu zaru slotu. Ingeborga smēja un rādīja ar pirkstu. Viņa dzēra līdzpaņemto cukurūdeni ar sēni un sapņoja par milzu ugunsgrēku, kas, palodzi pa palodzei, lēnām reducēja pasauli līdz oglei, ar kuru uz starpgalaktiska audekla zīmēt fallus ar ūsiņām.
        'Zvīguļojat, zvīguļojat zvaigznes manas, kamēr es kepkas zogu no zālienā guļošiem pļēguriem.’, viņa murmināja.
        Ingeborga mizoja sīpolu pie strauta un peldināja strautā tā kažoku. Viņa iztēlojās nelidojošus putnus, kas no strauta knāba apaļmutniekus. Ingeborga vēlējās spēlēt čellu uz aizauguša šaursliežu dzelzceļa, sēžot uz vēsas sliedes vējainā dienā.
        Ingeborga prātoja, kā viņai piestāvētu kaklasaite ar auseklīša rakstu. Viņa iztēlojās jaunus puiškanus ar iekāres slienu līdz mājas slieksnim. Pa zilām slimnīcas grīdām ratiņkrēslos ripinātos sakārņi lūkoties uz Ingeborgas vilnas džemperi ar asimetriskām pogām. No sālsūdens sistēmām šļāktos sāļas strūklas, sirdis stātos un medmāsas aizrādītu ar pirkstu. Tīmeklis plīstu pušu no beigtu mušu svara. Zirnekļi, resni un neglīti, tiktu samīdīti zem pensionāru staiguļiem. Rudmates mestu kūleņus zālājā, kamēr Ingeborga no ķekatu kātiem šautu salūtu pelēkajā debesī. Ar slāpekli bagāts zālājs kairinātu pusaudžu dibenus, vairojot ienākumus krēma tirgoņiem un psihoterapeitiem.
        Ingeborga vēlējās realitāti, kurā no plauktiem spētu saslaucīt cukurvati šķipelē un iegrimt inteliģentās sarunās ar tarakāniem par tālzemju tuksnešu hidromeliorācijas īpatnībām. Viņa vēlējās kāzas zem lazdukoka, kas, apkārts ar lāstekām, pēdējā mirklī muktu mežā meklēt citu līgavu. Meitēns vēlējās tik daudz, taču apzinājās, ka ar katru elpas vilcienu viņas plaušu derīguma termiņš pārsniedza garantijas remontā noteikto.
        Garā pagarinātājā saslēgtu veļasmašīnu, pilnu ar stikla bumbiņām, Ingeborga laida izlēkāties pļavā ar piena lopiem, kas mīnēja garāžu vārtus ar riepu protektoros tik labprātīgi mājojošu masu, kas kutināja nāsis biroja darbiniekiem pie ofisa atvērtajiem logiem virs stāvvietas.
         ‘Es vēlos just!’, viņa kliedza.
        Flīzes bira no vannas istabas griestiem, kur tām nemaz nebija jābūt. Kurmji, atraduši ceļu caur pagraba betona grīdu, sačokurojās un sasmirdēja turpat pie pērnajiem kartupeļiem. Ingeborga atlaidās šūpuļtīklā un iemiga. Viņas sapņos nāca ciemos onkuļi ar medus spaiņiem un ledus cirtņiem, no kuriem pilēja aveņu ievārījums. Viņa lēca pār aizām, kuras pilnas ar šokolādi un zobu pastu, kura rīvējās starp iežiem un noņēma klintīs ieaugušo krūmu aplikumu.
         ‘Pietiek!’, meitēns murmināja, taču nespēja pamosties.

        "Kāposti meklē mājas", padilusi zīmīte, ačgārni pienaglota, atpūtās zem mirgojoša gaismekļa kāpņu telpā.

Nepatiesības

Sat, 30 Apr 2016 16:37:06 GMT

        Meitene mūždien dzīvoja melos. No rītiem, lūkojoties spogulī, viņa allaž sev iestāstīja, ka ir neglīta. Miegpilnās acis pamanīja citu redzei svešas nepilnības, kas prasījās pēc maskējošas melu kārtas. Noklājusies ar meliem, meitene ieslēdza televizoru un, rīta viltus mīlas seriālos maldoties, sevi mānīja, ka neesot pietiekoši gana laika, lai pavingrotu. Tikai lai pēcāk ar nožēlu sev solītu turpmāk mosties agrāk, taču modinātāja grozīšana viņasprāt vienmēr bijusi pārāk cimperlīga nodarbe. Negribīgi un gausi meitene tērpās apģērbā, kas slēpa ādas krociņas, kas viņasprāt ikvienam liktos netīkamas. Kājās āva visparastākos apavus, kuru pārmērīgi augstā cena meloja par to kvalitāti.
        Meitene izsteidzās caur kāpņu telpu, nesveicinādama kaimiņus, prātojot un atliekot dienu, kad beidzot ar šiem iepazīsies. Ieraudzījusi jaunu lapeli pie ārdurvīm, viņas ziņkārība tūliņ pat izsīka, salasot vārdu "Talka". Izgājusi caur piemājas vārtiņiem, meitene iztēlojās potenciālus izdilumus savās dārgajās biksēs, kuri visdrīzāk rastos no piecpadsmit minūšu pastaigas uz darba vietu. Tas bija gana labs iemesls, lai kāptu tramvajā, apmainot dārgas naudiņas pret pīkstienu. Un tad sekoja traukšanās piesēst pēdējā brīvajā sēdvietā, meklējot sev mākslīgu nogurumu. Tādu, kas ļauj uzlūkot vecāka gadu gājuma cilvēku ne vairāk kā acu kaktiņā.
        Nonākusi darbā vietā pārliecināta, ka sienas pulkstenis melo par viņas kavējumu, meitene apsēdās pie datora, kuru datorpuika gadiem solījis nomainīt pret jaunāku modeli, un ieslīka tīmekļos, ik pa brīdim mierinot sevi, ka darba pienākumus uzsākšot pēc nākamā raksta izlasīšanas. Tad sekoja jauni meli. Par to, kā mūždien trūkst laika šo pienākumu veikšanai. Un, vadot skaitļus tabulās, kurām nodošanas termiņš allaž bijis 'vakardien', meitenes sārtās acis un saliektā mugura meloja par brīvbrīžu nepieciešamību tāpat, kā stiprās kafijas krūze, kas gan radīja modruma ilūziju, gan liecināja par absolūti neveiksmīgiem mēģinājumiem atteikties no cukura lietošanas.
        Pusdienlaiks kā parasti sākās pirms laika, un pilsēta uz katra soļa meitenei priekšā izstādīja melus par veselīgu dzīvesveidu, ielas aizpildot ar treknas pārtikas ūķiem un vietām, kur iespējams iegādāties un teju nekad neizmantot abonementus telpām, kur sviedraini ļaudis uz trenažieriem iestāsta sev, ka ir nopelnījuši kebabu vakariņās.
        Arī meitene, ar kumosu trekna burgera zobos, atlika salātlapu un vingrošanas apņemšanās citām dienām. Pat telefonsarunās viņa draudzenēm stāstīja nepatiesības par prieku un sapņiem, pēcāk noskalojot sauju tablešu ar cukurotu dzērienu.
        Atgriezusies kantorī, kas no laika gala apkrāpis valsti nodokļu nomaksas jautājumā, meitene atlikušo darba laiku atļāvās sevi lutināt, jo bija iestāstījusi sev, ka rīta stundās esot jau ražīgi pastrādājusi. Meitene izgāja no darba minūtes desmit pirms laika, jo bija jāpaspēj uz tramvaju, kas kursē tikai četras reizes stundā.
        Trīsistabu dzīvoklī, kurā viņa viena pati apdzīvo vienu pašu telpu, meitene ielēja glāzē dārgu vīnu, melojot savai apziņai par tā krāšņo garšas buķeti, kuras pēcgaršā jūtamas aizmirstama nosaukuma ielejas vīnogu nianses. Tad, apsēdusies iepretim televizoram, meitene ieklausījās tā skaļajā balsī, kas stāstīja par precēm, kuras neviens nav varējis atļauties iegādāties, taču to noteikti nākotnē to izdarīs - tad, kad ātro kredītu krāpnieki būs pārliecinājuši par šķietami izdevīgiem aizdevuma nosacījumiem.
        Meitene turpināja mānīt sevi, šoreiz iedomājoties, ka vakariņas ir liekas pēc tik neveselīgām pusdienām. Turklāt, negatavojot vakariņas, viņasprāt, bija iespējams ietaupīt naudu vīnam. Un kāre pret to savukārt vienmēr ļāvusi prātam aizmirst, ka alkohols viņai patiesībā veicinājis bezmiegu.
        Tad tika vērpti maldi par aizņemta vakara plāniem - īsziņas formā kādam vīrietim, kas meitenei katrā satikšanās reizē melojis par saviem patiesajiem nodomiem un izpeļņu. Pārliecināšana prasīja laiku. Izsmalcināti meli top ilgstošāk par patiesību.
        Drīz vien iestājās tumsa un, lūkojoties spogulī, meitene notīrīja melu kārtu no sejas, un kā jau katru vakaru - iestāstīja sev, ka sekundes divdesmit zobu birstēšanas ir gana, lai pie zobārsta neietu vēl divus gadus, iedomu līdzekļus ietaupot.
        Atguļoties gultā, acis ātri pazibēja garām grāmatai, kas allaž tikusi lasīta ‘rītvakar’, un apstājās pie viedtālruņa, kas meitenei vienmēr melojis par to, cik ilgi spēj funkcionēt bez strāvas. Apskatījusi digitālo pulksteni uz tā ekrāna, viņa aši sarēķināja stundas līdz mošanās brīdim - vienīgā matemātiskā manipulācija, ko viņa spēja sarēķināt bez kalkulatora. Tad sekoja iedrošinājums, ka ir vēl gana daudz laika, lai lūkotos draugu melos sociālās lapās.
        Meitene devās gulēt nogurušām acīm, nonākusi pie vienīgās taisnības - tādas, ka rīt jutīsies neizgulējusies.

Vīrietim neveicās

Wed, 20 Apr 2016 13:25:24 GMT

Jānis atvēra vēstuli no vecmāmiņas. Konvertā mājoja pulverītis. Vecmāmiņa vecuma marasmā dažkārt sūtīja visdīvainākās lietas. Šoreiz gan kāds cits, uzdevies par Jāņa vecmāmiņu, konvertā uzmanīgi bija sabēris baktērijām pilnu pūdercukuru.
Pasmaržojis šķietami salkano pulveri, šķaudienu pēc šķaudiena, Jānis arvien biežāk slēpās zem segas. Viņš sapņoja par varavīksnes cirtņiem, kas uzšķērda viņa miesu. Viņa rokas tapa neveselīgi pleķainas un brūnas. Jāņa tepiķis, atklepoto asiņu pilns, ļāva Jānim mūžam atdusēties, satinušamies sedziņā.

Jānis steidzās glābt vannasistabu no plūdiem. Viņu biedēja atmiņas par kaimiņa izraisītiem zilumiem uz sejas pēc iepriekšējiem plūdiem. Plīsušais ūdensvads ar nevaldāmu, mutuļojošu ūdens strūklu šļācās pa visu telpu, līdz aizskāra nepārdomāti novietotu, vaļīgu rozeti.
Caur Jāni traucās 50 Hz maiņstrāva, kas viņa locekļus darīja nekustīgus. Panika nemaz nepalīdzēja viņam izkustēties no vietas. Jānis atcerējās, kā draugu aizsegā bērnībā zaga konfektes no piemājas bodes. Viņš mutē juta ledeņu cukuroti skābo garšu gandrīz tāpat, kā toreiz - paslepus aiz pasta ēkas. Krietni vēlāk nostrādāja automātiskais drošinātājs.
Sēdēdams ratiņkrēslā pie dialīzes iekārtas, Jānis lūkojās krāšņajā pasaulē aiz loga. Pasaulē, kas viņam nebija sasniedzama. Jānis gaidīja, kad beidzot pienāks viņa nāves diena, taču pagāja vēl vairāki gadi.

Jānis, pastaigājoties pa atkritumu pilnu mežu, uzgāja kādu alu. Viņš iemeta tumšajā caurumā akmeni, taču neko nesadzirdēja. Ar viedtālruņa lukturīti rokās viņš centās izgaismot šo vilinošo atveri, taču paslīdējis uz mālainās zemes, neveikli tajā iegāzās.
Kritiens, ātrs un zibenīgs, drīz Jāni noveda līdz tumsai. Mirkli vēlāk sekoja viņa lukturītis, kas atdūries mālainajās smiltīs, izgaismoja pamesto aku, kurā Jānis bija iekritis. Jānis lielās sāpēs nespēja ievilkt gaisu plaušās, taču, atguvis elpu, apjauta, ka neko nav lauzis.
Nākamas stundas viņu pavadīja vilšanās - sakaru torņi atteica satrunu ar viņa iekārtu; iereibušie sēņotāji nesadzirdēja viņa saucienus, līdz viņš vairs, sārtu rīkli, nespēja izkliegt ne vārda; akas akmeņi un armatūras stieņi attiecās balstīt viņa miesu ceļā augšup, pretī gaismai.
Jāni ieskāva aukstums. Klaudzošiem zobiem viņš sapņoja par karstām vasarām, kurās viņš pludmalē vārtījās, izliekoties komiksus lasām. Viņš sapņoja par meitenēm, kuras knapi ietilpa peldkostīmos un kurām allaž vēlējās ieķerties taukumos, taču nepietika drosmes. Hipotermija Jāni atstāja nekustīgu, pirms izbeidzās stāvas procenti tālruņa ekrānā.

Jānis, nonācis mājās pēc korporatīvās ballītes, novēmies un netīrs, pildīja vannu ar karstu ūdeni. Viņš nevēlējās smērēt jaunos satīna palagus, ko bija iegādājies ārzemju bodē.
Jānis ielēca vannā un atkorķēja alus pudeli, jo nevēlējās pamosties paģirains un ar sāpošu galvu. Reibumu viņš prata savaldīt efektīvāk. Turklāt atvaļinājuma laikā viņš nemaz nevēlējās to savaldīt.
Mērcēdams netīro miesu karstajā ūdenī, viņš sapņoja par Beāti, kas sarkani punktotā kleitā lēkāja pa asfaltā zīmētu spēli. Viņu uzjautrināja atmiņas, kā ar Beātes krītiņiem viņš vilka fallu siluetus uz iebrauktuves iepretim bērnudārzam. Viņš sasmējās un pazaudēja alus pudeli, kas horizontāla iztukšojās uz flīzētās grīdas.
Jāni atrada pēc nelāga aromāta, kas ielauzās kāpņutelpā. Ūdens bija gandrīz iztvaikojis no vannas.

Jānis ilgstoši sēdēja mājās, izliekoties par slimu. Viņš lūkojās caur netīru logu zilajā debesī, taču bijās doties ārā. Logs, putekļaini netīrs, šķīra viņu no saules gaismas, kas viņam tik ļoti pietrūka.
Ar papīra dvieļu rulli un zaļu šķīdumu rokās Jānis berzēja stiklu, kas ar katru rokas vēzienu palika arvien dzidrāks. Netīras salvetes krājās lielā kaudzē, Jānim cenšoties aizsniegt visaugtāko logu stūrus.
Kāda neveikla kustība un, atmuguriski krītot, Jānis atcerējās, ka bija aizmirsis katliņā, vārāmies auzu pārslu putru. Atziņa nāca lidojumā no sestā stāva līdz bruģim, kur Jānis arī atdusējās. Ātrā palīdzība nesteidzās.

Jānis, jauns un pārgalvīgs, pagasta bibliotēkā bija uzgājis senu grāmatu par sēnēm. Viņu priecēja attēli un izaicināja rindkopas pēdējās lapaspusēs, brīdinošas par saindēšanās risku. Jānis mežā gāja garām visām ēdamām un neēdamām sēnēm, jo viņa prātā bija tikai viena. Pavadījis vairākas rudenīgas dienas purvainā apvidū, viņš nonāca līdz sēnei, kas viņu priecēja. Izkaltējis sēni cepešplītī, viņš viebās, to sagremojot kopā ar ingvera tēju. Virsmu maliņas apjoza krāsas, un to ģeometrija drīz vien stiepās nenosakāmos garumos. Jāņa priekšā sēņu pazīšanas grāmata atgādināja viņam par to, ka rīt tai ir jāatgriežas bibliotēkas plauktā.
Jānis priecājās un baudīja ceļojumu krāsainajā pasaulē.
Uzmodies nākamajā dienā, Jānis atkal devās mežā, pa ceļam nododot grāmatu bibliotēkā. Šoreiz viņš nonāca līdz nepareizai sēnei. Tādai, kas viņu veda drūmi pelēkā pasaulē, ceļot asinsspiedienu līdz letālam. Pēdējos mirkļos, pirms viņa sirds stājās, viņš atcerējās bibliotekāres vārdus, kas piedāvāja pagarināt grāmatas lietošanas termiņu.

Jānis rāpās kokā, lai lūkotos tālumā. Viņš jau gadiem bija līdis vienā un tajā pašā kokā un pazina ikkatru zariņu pa ceļam augšup. Koks, ilgstoši izcietis jaunieša pieņemšanos svarā, šoreiz padevās, ļaujot Jānim nolauzt kādu zaru zem kājām. Tik pašpārliecināts viņš pirms brīža līda augšup, bet, tik izmisis, viņš krita lejup.
Kritiens bija īss. Tik daudz, lai atcerētos, ka agrāk tālumā bija redzama jaunceltne. Jānis atcerējās, kā ar draugiem taisīja jaunas ejas ķieģeļu sienās, starp daudzstāvu mājas korpusiem, kas šobrīd jau tika reducēta līdz gruvešu kaudzei. Jānis atcerējās, kā viņa bērnības draugs nejauši viņam iemeta ar akmeni. Atmiņas par belzienu pakausī saskanēja ar sprandas lūzumu pret pārgurušā koka zaru.

Jānis aizvēra logus un atvēra cepeškrāsns durtiņas. Atvēris vaļā visus gāzes vārstus, viņš gaidīja. Taču Jānis bija nepacietīgs un drīz vien atvilktnēs meklēja zāles. Viņu uzrunāja antikoagulanti un uzasināti naži. Baidīdamies no sāpēm, Jānis grieza seklas rētas. Tomēr asins plūda lēnām un pat recēja. No instrumenta kastes izņēmis āmuru, viņš atvēzējās pret otras rokas pirkstiem. Veiksmīgais treniņatvēziens sakropļoja viņa rādītāja pirkstu, pašam Jānim lokoties uz grīdas agoniskās sāpēs. Saņēmis dūšu, viņš tēmēja āmuru pret galvu. Jānis to ilgstoši vicināja, taču viņam pietrūka kripatiņas drosmes.
Jāņa prāts tikmēr klejoja citur. Viņš atcerējās brīžus, kad skolā ņirgājās par klasesbiedriem. Viņš atcerējās, kā pazemoja, ievainoja un guva baudu. Viņš prātoja, kā allaž ir krāpis, melojis un zadzis. Viņš teju atcerējās zēnu, ko bija iemīlējis, taču aprāva šo domu ar apziņas aptumšošanu ieplēstā galvaskausā.
Jāņa sieva pārnāca mājās un, aizgriezusi gāzes plīti, plaši pavērdama logus, uzgāja uz grīdas savu vīru, kas viņu nekad nebija mīlējis.

Jānis devās pastaigā. Nogājis pa garām takām un kāpis augstos kalnos, viņš piepeši izdzirdēja pazīstamu skaņu un apstājās, lai piešķirtu šai skaņai atmiņu. Jānis nepaspēja atcerēties, un mirkli vēlāk viņa pakausī triecās ass akmens, nogāžot viņu uz zemes.

Ķidas un lāceņu ievārījums

Sat, 26 Mar 2016 18:37:18 GMT

        Jau no agra rīta ķidājot siļķes, es sajutu, ka sāku nelāgi ost. Pakasījis aiz auss, es ķēros pie lēta portvīna pudeles, taču tā izslīdēja no zivju iekšām ieziepētās rokas, trāpīja tieši pa kājas īkšķi un apgāzās sāniski, klunkšķēdama ārā sārtas straumes. Aši to pacēlu vertikāli. Tad nogāzos pats, jo pēc lielas aiztures, sevi pieteica sāpošais kājas īkšķis. Horizontālā stāvoklī sāku mokoši locīties uz grīdas, vienlaicīgi saudzīgi pieturot vīna pudeli, lai neizgāžas.
        Bet drīz vien man apnika locīties. Tādēļ, noslaucījis ķidas pret baltajām biksēm, strēbu vīnu no kakliņa. Patika! Virtuvē virmoja uzkarsētu siļķu aromāts, saules stariem laužoties caur logu. Vīns, lieliem malkiem plūda manā kuņģī, kas bija pilns ar iepriekšējās dienas eļļainajām šprotēm un lāceņu ievārījumu.
        Sareibu. Centos piecelties sēdus, taču apgāzu ķidu spaini un kārtējo reizi darīju teju tukšo vīna pudeli horizontālu. Zivju iekšu eļļa, kas atjaukta ar asinīm, lēnām plūda no asakaini zarnainā spaiņa manā virzienā. Manas baltās bikses sen vairs nebija baltas, tādēļ par to krāsu nemaz neuztraucos. Tā kā pēdējo vīna lāšu peļķe draudēja saplūst ar zivju iekšu tērcīti, es ātri to strēbu no grīdas virsmas. Paspēju.
        Vēl joprojām jutos pieļurbājies, taču piepeši vēlējos tīrību. Tā kā biju sareibis, celties kājās neriskēju un ar ne tik baltajām biksēm braukāju pa grīdu, cenšoties uzslaucīt ķidas. Pacēlis sagāzto spaini augšpēdus, es prātoju, kur pazudusi mana vēlme tīrīt kuņģi. Lūkojoties zarnās un asakās, es ļoti centos, taču tīrīšanas darbi nesanāca. Mēģināju pat ar pirkstiem, bet nekā.
        Viss process mani diezgan nogurdināja, taču pārsteidzošā kārtā pārvēta manu skatienu kristāldzidru un ekstemitātes mazliet mazāk ļodzīgas. Tādēļ uzmanīgi cēlos kājās. Novilku bikses un iemetu tās spainī. Jutos nežēlīgi izsalcis, taču ledusskapī atradu tikai saldo krējumu un diļļu buntīti.
        Tad nu graužot dilles, centos sakult putukrējumu. Skatījos ārā pa logu, kā kaimiņš izkāra netīru veļu un viņa apaļīgā sieva dancināja suni, pūšot sarūšējušā dūdā. Ļoti priecājos par kaimiņu draisko rītu. Protams līdz brīdim, kad pensionāri aizmirsa gan par suni, gan par veļu un sāka bezgaumīgi skūpstīties, atraujot un atlaižot bikšturus no kailās miesas un ļurinot viens otra nokareno kāju ādu.
        Sev iestāstīju, ka nepatika. Taču vietās jutos savādāk. Konfliktējošās domās tīts, pārkūlu arī putukrējumu. Drīz vien tajā bira arī manas asaras, kamēr ar pirkstu stūķēju mutē šo žilbinošo masu. Manīju, ka uz mani lūkojās izsalcis lops. Tas laizījās, jo acīmredzami kāroja pārkultā putukrējuma. No lopa bira spalva un pie pēcpuses tam neķemmētos matu kušķos bija ieaugušas fekālijas. Pacienāju lopu ar taukaino masu. Izmantojis izdevību, kad lops ir laisks un nepārāk agresīvs, ar rokām centos noraut fekālijas no kaķa pakaļpuses. Tās nepadevās rāvieniem. Par nelaimi arī lops drīz vien metās uzbrukumā ar izlaistiem, asiem nagiem. Saskrāpējis manas rokas, lops ņerkstēdams aizlaidās no zivīgās virtuves. Kņudošu rētu daiļotām rokām atsāku stūķēt mutē pārkulto saldo krējumu. Tā gan bija kļūda, jo tas vairs pat negaršoja pēc sviesta.
        Un tad es vēlējos doties ārā! Diemžēl atcerējos, ka biju tikko uzlicis mazgāties veļu un man nebija tīru bikšu. Atvēris veļasmašīnu, likumsakarīgi ieraudzīju tur slapju vešu. Veļas pulvera smarža mani tik ļoti šķebināja, ka pārkultais putukrējums, šprotes un vīns ar lielu nokavēšanos rāvās ārpusē maskēt šo neciešamo aromātu. Palūkojos padarītajā, taču nemaz necentos izdabūt lāceņu ievārījumu no veļasmašīnas un, to uzpildījis ar trauku mazgājamo līdzekli, uzsāku jaunu mazgāšanas ciklu. Nekas cits neatlika, kā kājās vilkt ķidainās bikses. Šīs bikses, kas mazliet saulē pažuvušas, likās ļoti ērtas. Protams apzinājos, ka uz tām mājoja sakaltušu zivju iekšu paliekas, toties likās, ka šādas tās man derēja kā uzlietas.
        Lops savukārt dusēja uz apaviem un šņāca. Ar kāju mēģināju padzīt to malā, taču ieguvu jaunas, kņudošas rētas uz pēdas. Lops atteicās kustēties. Atmetu šai nodarbei ar sāpošu roku.
        Basām kājām sen nebiju pastaigājies. Dīvaini patīkamā veidā mani šķebināja pensionāru mīlēšanās mazdārziņa komposta kaudzē. Sevis žēlodams, ātri un negribīgi skrēju prom pa mazu, sāpīgu oļu kaisītu ceļu, līdz vairs nebija dzirdama siekalošanās un sausas miesas rīvēšanās. Apsēdos, jo nopratu, ka oļu klātais ceļš paretis atšķaidīts ar stikla lauskām, kas tobrīd jau mājoja asinssārtā pēdā. Velkot ārā lauskas, nedaudz sagriezu rokas pirkstu. No tā izspiedās neliels daudzums asiņu, kas mani mazliet kārdināja. Pagaršoju. Patika! Lūkojos uz asiņaino pēdu. Mēģināju nolaizīt arī pēdu, taču nebiju tik lokans. Pēda turpināja asiņot, un tas mani mazliet biedēja. Atcerējos vecmammas stāstu par urīnu un izvilku no biksēm locekli. Pēc atvieglinoša brīža nāca divas atziņas - ir ļoti apgrūtinoši tēmēt uz pēdām sēžus; kā arī tās lāses, kas trāpa pēdai, ir caurduroši sāpīgas.
        Caur lielām mokām un vārtīšanos urīnā, pēdas pārstāja asiņot. Centos piecelties kājās, taču ļoti sāpēja. Nolēmu atlikušo ceļu rāpot, taču pieļāvu kļūdu, ceļu turpinot pa to pašu lausku-oļu taciņu, kas nu jau sadūra man ceļus un plaukstas. Viss tik ļoti kņudēja un asiņoja, ka nezināju, kur likties. Par nelaimi, biju arī pavisam iztukšojis urīnpūsli un vairs nespēju no locekļa izdabūt pat asinsapturošu lāsi. Aši ierāpoju zālē un ieņēmu kursu iepretim veikalam, kur tirgo taru. Manīju, ka zālē tikuši staidzināti vairāki suņi. Līdz veikalam biju jau iemanījies atšķirt to šķirnes un īpašniekus tikai pēc fekāliju izmēra. Diezgan steidzos, jo asiņoju, tādēļ daži ekskrementi tikās ar sakaltušajām zivju ķidām uz tik lieliski pieguļošajām biksēm.
        Veikals. Sāpošām rokām mēģināju atdarīt durvis, taču nespēju. Mēģināju satvert rokturi ar zobiem, taču, nošķēlis priekšzobam kaktiņu, pārtraucu. Nosēdos zālē un turpināju skumji asiņot.
        Mani uzlūkoja maza meitene ar balonu, kura krāsu nespēju noteikt, intensīvās saules žilbināts. Kņudošiem, sāpīgiem pirkstiem, es viņai sniedzu maku un lūdzu, lai atnes man apiņu nektāru. Viņa nesaprata daiļrunību, tādēļ vaicāju pēc alus. Meitene teica, ka alu viņai nepārdošot, taču viņa varot pacienāt ar bērzu sulām, līdz ierodas mamma. Bērns no tašas izcēla divu litru pudeli, kurā mājoja brūna sēne un, atvērusi vāciņu, nežēlojot mani, pildīja ar pārrūgušu sulu. Lai gan manāmi rīstījos, bērns turpināja pildīt manu kuņģi un draiski smieties. Visbeidzot, mutes dobumā tika ieskalota arī pati sēne, kas pārsteidzošā kārtā garšoja patīkami.
        Meitene visa procesa laikā nevaldāmi smējās, kamēr es, lēnām zaudējot asinis, gaidīju, līdz uzpildīsies urīnpūslis. Zaļā zāle tapa arvien sārtāka, taču urīnpūslis ne par pili pilnāks. Man lēkāja apkārt bērns, līdz ieradās viņa māte.
        Un tad es iemīlējos. Lai gan viņai bija atbaidošas saulesbrilles un caur rokassomiņas caurumiem ārā lauzās naidīgi vibratori, man viņa ļoti patika. Sapratis, ka sāku izkalst, es nezināju, cik daudz vārdus spēšu izteikt no mutes, kur priekšzobam sašķelta maliņa. No vienas puses, es varēju teikt, ka viņu mīlu. Taču, pat ja viņa mani iemīlētu turpat pie veikala, vārtoties zālē, es drīz vien noasiņotu no lauskām pilnajām rētām. No otras puses, es varētu viņai lūgt mani aplaistīt no vietām. Taču, pa ja viņai tīk tādi perveļi, es nebiju pārliecināts, vai viņa tobrīd nesa urīnu.
        Kamēr es ilgstoši domāju, mana mute izkalta pavisam un es paliku zālē nebildis ne vārda - noasiņojis un biksēs, no kurām sāka nolobīties saulē izkaltušās fekālijas un zivju ķidas.

Tequila galore!

Wed, 23 Mar 2016 15:42:11 GMT

"Tequila to the rescue!"

"To the Tequila-mobile!"

Sore throat and throbbing chest pain? A shot of Tequila and it goes away!

Tequila! No prescriptions! No nonsense! No bullshit! Mask your illness with intoxication and an unbearable hangover.

Your Mexican neighbour never looks ill. You ask why? He is always full of Tequila. Are YOU?

"I drank so much Tequila, I forgot I was ill. Marvellous!"

One Tequila, two Tequila. My throat still hurts, but not my soul.

An empty bottle of Tequila also solves respiratory tract infections. Provided, somebody smashes it against your head and you doze through the whole thing.
* minor skull fractures may apply.

Spare co-workers from your bloody cough. Have a Tequilesque day off!

"As a veteran, I regret having raised a generation of cough syrup hogging sissies. Back in the day we chugged a gallon of Tequila and fought each other instead of whining about runny noses and ugly scarves".

If bacteria and viruses have no liver, is it wise to cleanse myself with Tequila?

Do not purchase bottom-shelf cough syrups diluted with cheap ethanol. Buy premium quality Tequilangin and get a free sombrero!
* consult your hepatologist before use.

Introducing Tequila throat spray for KIDS!
* not safe for children.

Do you fear winter? Do you fear bacteria, rhinitis and flu? Is your nose running faster than you do?
Sway away your superstitions - come to the Hispanic Rehabilitation centre and get your Tequila shot right away!
* adverse effects may include lowered overall immunity and increased susceptibility to bacterial infections.

After I swallowed a handful of Paracetamol and washed it down with a jarful of Tequila, I can honestly say I never felt better! What a fantastic week-off, filled with cleansing dialysis and colourful jaundice. Fun, fun, fun!

My doctor told me to abstain from Tequila. Next day I got ill. Damn you, doctor!

I honestly thought it spelled 'Tequila' instead of 'Tylenol' on the prescription.

The pharmacist rejected me. Luckily, the pharmacy was across the street from a Tequila joint.

I woke up next to a drunken Mexican and three empty bottles of Tequila. On the bright side, sore throat is now the least of my problems.

Sometimes I pretend to be ill, just to have an excuse to drink Tequila.

"It is outrageous! Alcoholics Anonymous are discouraging me from medicating myself with of Tequila."

Embracing genuine curative powers of Tequila was the single heart-warming thing that got me through the winter.

In the future, my children might disagree with my methods, but right now, I am so relieved to have put to sleep those coughing bastards, wrapped in a Tequila soaked rags.

At the bottom of a Tequila bottle, I lost my fear of kissing flu victims in public transportation. Police officer Terry, however, disagreed with me and forced me to sober up.

I honestly thought one could get a flu shot at a shady Tequila bar. I mean, it even tasted like medicine!

At least Tequila does not have to go up your ass. Unlike some medication I have been prescribed.

"Tequila! My kind of mouthwash."

Seasonal immunisation is confusing. To avoid confusion I get drunk on Tequila in advance and completely forget about the whole thing.

Doctor told me something about gargling and table salt. I do admit, that it is not the most pleasurable way to get Tequila down the hatch, but I am doing it as prescribed.

Downfall of the USA started with the Mexican Government imposing a Tequila embargo. With cases of infectious diseases skyrocketing, historians concur it was a rather cunning plan.

"What do you mean by 'safe sex'? Soaking it in Tequila is not good enough for you?"

"Trust me, I'm an alcoholic!" an unexpectedly healthy looking, Tequila drinking hobo told me in an alley behind the clinic.

I am no longer confused about 'double blind' trials, ever since I and some person named 'Doctor' blacked out in an alley behind a Tequila bar. Although, I do suspect he really was not a licensed physician.

A dyslexic wondered why Tylenol was in the liquor cabinet. Shortly after, it did not bother him at all.

When I fall ill, I wear a cape and pretend to be a "Tequila man", just like my daddy is.

Tequila throat disinfection and projectile poetry apparently does not count as 'Show and Tell'.

"I tell you doctor, unlike your medication, Tequila does not expire!"

"My son chose a cough syrup over sweet Mexican agave nectar. I HAVE NO SON!"

Waking up three days later, I conceded that Tequila enema was overkill for a runny nose.

Common cold is as common as my Tequila drinking habits.

Tequila does not rhyme with bronchitis. It is enough of a reason for me.

The same freezing wind that brought me an infection blew me into a bitter outdoor Tequila convention. God's will, if you ask me.

Coughing up blood? Peeing red? See your Mexican pharmacist today, as you might have a Tequila deficiency!
* this is an advertisement. Do consult a specialist. 'Mexican pharmacist' is a trademark, not a real doctor. Come back for a shot afterwards.
** Tequila shot. Perform actual immunisation at your local clinic.

"Call me an anti-vaxxer, but I firmly believe my kids are protected by a curative force field of Agave."

I joined the Cult of Tequila for their promise of eternal life. Although, I have aged rapidly due to severe alcoholism, I really have no regrets.

"Waiting in line at the Tequila clinic". Blues. Get it on tape. Now!

Introducing Tequila into the blood stream of the patient, we observed inactivation of viral pathogens in plasma. However, at certain threshold, Tequila also brought patient's blood flow and our careers to a halt.

We concede that correlation between levels of Tequila consumption and patient overall vitality might have been a fluke, cancelled out by following raging hangovers.
However, we strongly condemn our paper being retracted. Our patients did enjoy an unseen, yet short-lived period of bliss and inability to cough, in addition to performing any kind of movement.

I genuinely care for people and I do believe that concept of sharing is beneficial to the society as a whole. Therefore, I always donate blood after a night of heavy drinking in my clandestine Tequila shack.

Although, the fact that Tequila is the solvent of choice in our lab is quite orthodox, I am amazed how quickly I got used to it.

Seven hours into the conference about the innovations in the field of immunology, the event lost its purpose. However, we all agreed, that an open Tequila bar was an outstanding idea.

Mēh...

Wed, 09 Mar 2016 18:16:53 GMT

Aizmirsti mani

Reiz klusējot, es skaņu dvesu
Par visiem tiem, kas izzuduši

Reiz acīm ciet es saredzēju
Visus tos, kas izplūduši

Reiz nejuzdams, es sataustīju
Visus tos, kas izsprukuši

Reiz ar tukšu prātu atcerējos
Un apglabāju visus jūs

Man pietrūkst elpas
Celt šo smago nastu

Man pietrūkst gara
Atcerēties jūs

Ja sanācis ir aizmirst mani
Tad aizmirsīšu arī jūs

Vairs nesmiesim par otra priekiem
Vairs nemērcēsim bēdas glāzē

Reiz bijām mēs tuvi draugi
Bet tā vairs nekad nebūs

Mēs jūsmosim par jauniem priekiem
Un lūpām skarsim citus traukus

Tās nav beigas, būs mums citi
Ko mīlēt, pelt un aizmirst mums

Bezpajumtnieka dziesma

Vienmēr vēsi, vienmēr skumji
Drēgnos rītos patiltē

Izsalkums nav ļāvis aizmirst
Mūžam nav bijis man ko ēst

Dod man liktens maisu reņģu
Dod man smaidu, mazliet alus

Mazliet drauga, mazāk sēru
Un kaut nedaudz asakainas zivs

Tad būšu beidzot laimīgs
Miršu paēdis es patiltē

Aiz tumšām jūrām varavīksnes

Reiz tumšā upē noķēru es zivi
Tā lūkojās un stāstīja man blēņas

Par tālām zemēm aiz tumšām jūrām
Ko man tumsonībā nesasniegt

Par varavīksnēm un par krāsām
Ko man pelēkam nekad neredzēt

Tomēr zivi liku es uz akmens
Un ar nazi cērtu galvu

Pelēks esmu, pelēks būšu
Sārts būs tikai asiņainais asmens

Nemelošu

Nedzirdu nedz viņu, nedz Tevi
Nedzirdu aizvainojuma, nedz žults

Nedzirdu es putnu dziesmas,
Nedz kā degvīns glāzēs gulgst

Varu bezgala stāstīt melu,
Bet galu galā esmu kurls

Vajātā

Vajā rēgi
Mūžam, vajā rēgi
Viņa neapstājas
Mūžam bēg no tiem
Neapstājas
Jo apstāties nozīmē
Padoties tiem

Rēgi saķer
Rēgi satver
Rēgi nelaiž to
Dzelžainiem tvērieniem
Rēgi ieskauj to

Dvēsele pa daļām
Pa daļām rauta tā
No meitenes pavisam
Nav palicis nekā

Nedaudz slāpst

Steni, steni mana mīļā
Vaidi, vaidi mana govs

Nedod Tu man piena vairāk
Nu i' mirsti kārnais lops

Nestāsti blēņas

Nestāsti par sevi, stāsti par ziediem
Stāsti par pļavām
Kurās basām kājām tos plūc

Nestāsti par mums, stāsti par ziediem
Ziediem pļavās
Mums drāžoties pie dabas krūts

Nestāsti par citiem, stāsti par ziediem
Ziediem, kas nekalst
Un ziediem, kas neizžūst

Herbārijs (iespējams turpinājums)

Bez bremzēm, bez šķēršļiem
Mēs drāžamies pļavā
Tur pļavā, kur kukaiņi mudž

Ne lietus, ne pērkons
Nedz laiks mums kavē
Tur zālē, kur pēcpuse sūrst

Ar zirnekļiem padusēs
Mēs mīlam viens otru
Pajāt, ka skudras mums kož

Ja pienāks sniegi un lapas,
Un stindzinot noklās mūs
Ak jel, mirsim tad pļavā!
Vienalga!
Nekas nevar atdalīt mūs!

Nepamosties

Bez priekiem un vēlmes
Iesākās diena
Tā satver negribīgu miesu
Un liek tai kustēt prom

Bez spēka un gribas
Iekustas miesa
Tā nes negribīgu prātu
Un liek tam nevēlošam just

Bez domām un mērķiem,
Gurdenā prātā
Tik bezmērķīga diena,
Un rītdien tāpat

Paši pirmie

Kā pirmie no beigām
Mēs tukšojām šampi
Mēs sešatā vārtrūmē

Zaudējām spēli
Taču atradām taru
Un dzeram to patiltē

Ja liktenis lēmis,
Ka lohi mēs esam,
Tad atdusēsim vien mēslainē

Izdzer mani

Bļeģ, kā kāroju alu,
Kā alkstu tā salkanās straumes

Es vēlos dzert un gāzties
Mocīties paģirainos rītos

Es vēlos vemt un lamāties
Dauzīties krogos un strīdos

Jo man slāpst

Man slāpst pēc alus
Šīs salkanās mīlas

Kura mani ēd un gāž
Kura mani moka paģirainos rītos

Tā liek man vemt un pelt
Dauzīties krogos un strīdos

Jo es esmu alkoholiķis

Visa dzīve liekšķerē

Atlaid liekšķeri no rokām
Ļauj tai gāzties putekļos

Nav vērts slaucīt, tīrīt, kārtot
Jādzer lētu vīnu pudelē

Malkojam to gausi, līksmi
Galvu augšā mākoņos

Nav svarīgi, kas nāks rītdien
Tāpat mēs mirsim vienatnē

Tā vietā atdzeramies vīna
Un pārvēršamies putekļos

Ēnās

Slēpjamies ēnās
Slēpjamies klusu
Viņi nāk ar nažiem asiem
Viņi nāk ar adatām

Lienam pagultēs
Lienam patrepēs
Viņi uzšķērdīs miesu pušu
Un gaisā kārs mūsu iekšas

Noturam elpu, tā nodod
Saturam sevi, jo drebam
Viņi izdzirdēs mūsu mokas
Viņi sakropļos mūsu sejas

Lienam spraugās sienās
Lienam tur, kur neuzlūkos
Viņi tvers ar asām ķetnām
Un izspiedīs sausus mūs

Es vairs nevēlos murgot
Vairs nevēlos just
Caur mokām un sāpēm
Vairs nevēlos būt

Reiz slēpos no gaismas
Tagad slēpjos aiz maskas
Reiz bijos no asmens
No asmens, ko nesu

Viņi izskrāpēja garu
Viņi izkropļoja miesu
Caur sāpēm un mokām
Esmu iepazinis jūs

Tagad esam kļuvuši viņi
Asinskāri un klusi
Tagad darīsim pāri
Jo sāpēt mēs protam

Apglabāts un vēss

Zem ādas paslīdēja nazis
Tik stindzinošs un ass
Un straumēm asins plūda
Līdz neplūda nekas

Zem zemes apglabāja līķi
Tik kropļots tas un vēss
Un straumēm asaras plūda
Līdz tika aizmirsts tas

Šķembas

Sniedz man roku
Un ved mani laimē
Tad palaid vaļā
Un skaties kā drūpu

Dod man cerību
Un līmē ar viltu
Tad nomet zemē
Un saplēs pa jaunu

Necel tās šķembas,
Kas noder Tev šodien
Esmu nedalāms daļās
Tad labāk ir nomirt

Izdziest gaisma

Aiz slēgtām durvīm slēpās māte
Padurvē asiņoja sirds

Dēls zem kaudzes smagu smilšu
Nāvei blāvi acis mirdz

Dubļi un plēves

Thu, 03 Mar 2016 15:59:49 GMT

        Grēta bija izteikts dabas bērns. Cilvēks, kurš nenēsā apavus un kura pēdas mūždien dubļainas. Grētas drisku mētelis, bezgala lāpīts, drīzāk izskatījās pēc koka stumbra, saķēris sevī vairākus zariņus un sakaltušas lapas. Meitenes svārki savukārt bija nodiluši līdz īsu svārciņu veidolam, atklājot Grētas garās kājas – skrāpējumiem un rētām apdaiļotas. Meitēna mati, blondi un sadalījušies vairākās frontēs, bija gandrīz nemaz neatdalāmi viens no otra. Tos priecēja ikviena lietus pile, kura kaut nedaudz darīja tos tīrus. Un kā reiz šoreiz gāza! Grētai par prieku straujš vasaras lietus, pērkona ritmu pavadīts, neskaitāmās pilēs gāzās pret zemi. Meitene, iegrimusi lietus dejā, lēkāja pa dubļiem – sevi smērējot arvien tumšākās krāsās.
        Nebūtu jau tā, ka Naurim Grēta nemaz nepatiktu. Augums viņai bija tīri slaids, pat iekārojams. Arīdzan viņas sejas vaibsti, mūžam smaidā, bija diezgan tīkami. Nauris bija tīrīgs cilvēks. Viņš, ietinies polietilēna plēvē, ko steigā norāvis no kādas siltumnīcas, pieplaka pie zemes un vēroja Grētas haotisko lietus deju. Izvilcis no kabatas inhalatoru, Nauris nošķaudījās un mūžam to zaudēja garajā zālē, kura, pēc viņa uzskatiem, bija infekcijas un alerģijas perēklis, kurā viņš pats nekad neuzdrošinātos bāzt savas smalkās rokas.
        Lietus sāka pierimt, taču dabas bērns turpināja lēkāt pa dubļiem, ik pa brīdim gaisā uzmetot kādu netīrumu šalti un liekot bailīgajam Naurim slēpties zem siltumnīcas plēves.
-"Grēta, ejam mājās!", vārga, sasmakusi balss atskanēja no plēves kaudzes. Tam sekoja skaļš šķaudiens un, gandrīz raudošā balsī, atkārtots aicinājums doties iepriekšminētajā virzienā.
        Ignorējot alerģiskā, vārgā jaunieša ieteikumus, Grēta turpināja ālēties kā sivēns, līdz paslīdēja un palika turpat dubļos. Uz īsu mirkli bezspēcīga, taču prieka pārpilna, viņa vēl brīdi smagi elsoja.
-"Labi Nauri, ejam ar'!", izteicās netīrā, dubļainā Grēta un, kā nekad nebūtu pagurusi, pielēca kājās, novilka plēvi no bailīgā jaunekļa, kas drebēdams vēl centās pie tās pieturēties. Pēc brīža viņam tika padota dubļaina roka. Manāmi saviebies, tīrīgais Nauris centās no tās atteikties. Taču neizdevās! Draiskā Grēta aši jaunekli uzrāva kājās. Tam sekoja draudzīgs un pārdabiski ciešs apskāviens, kas vienlaikus pārvērta Naura kopto žaketi par nekad neatmazgājamu lupatu, kā arī Naura sirds un asinsvadu sistēmu par pārkurinātu tvaika katlu.
        Izrāvies no Grētas ciešā, smērējošā apskāviena, Nauris, izdvešot skaļus ķērcienus, uzņēma neveiklu skrējienu prom.
-”Tu esi foršs!”, Grēta ķiķinādama noteica un devās nopakaļ izmisušajam jaunietim.
        Taču jaunietis nekur nebija atrodams. Pēc īslaicīgas, haotiskas meklēšanas Grēta sāka izkliegt Naura vārdu cerībā, ka nozudušais atsauksies. Nekā! Grēta apsēdās, kājas sakrustojusi pēdām dziļā dubļu kārtā, un apvainojusies lauzīja galvu.
        Klusībā sēžot, bija sadzirdami vārgi šņukstieni, kuri lika Grētai saausīties un atsākt meklējumus. Drīz vien šņukstēšana pieveda Grētu pie kādas kanalizācijas lūkas, kurā notekūdeņos mērcējās bezpalīdzīgi gļēvais Nauris.
-"Nauri, neraudi!", teica norūpējusies Grēta.
        Skarot norūsējušus pakāpienus, Grēta nokāpa pie šņukstošā Naura, kas līdz ceļiem bija iegrimis netīrajā ūdenī. Viņu iedrošinājusi, abi drīz vien devās mājup, kur Nauri sagaidīja antibakteriālas ziepes un sauja antibiotiku.

        Nauris, dienām nīkdams burbulī, vēroja, kā pagalmā dubļos draiskojās netīrā Grēta. Ik pa brīdim Grēta lūkojās Naura loga virzienā, pasmaidīja un pamāja ar roku. Nauris apzinājās, ka šādas attiecības nav imunosaderīgas. Viņš nošķaudījās un aizvilka aizkarus.

Vēl mazliet pikostāstu

Fri, 26 Feb 2016 16:14:21 GMT

Edžus pamanīja, ka viņa zeķē ir caurums. Lāpot zeķi, viņš tā trinās, ka otrai zeķei izberza caurumu. Edžus nolēma lāpīt zeķes basām kājām, taču, lāpot zeķi, tā trinās, ka uzberza sev pēdām tulznas. Par laimi, pie dzīvokļa durvīm klauvēja tālbraucējs Brencis, nesdams spaini ar vareņikiem. Viņš savukārt bija noberzis elkoni.
Tad nu abi sēdēja karstā vannā un ēda vareņikus, klausoties ventilācijas lūkas skaņās.

Janīnai saplīsa viņas vienīgā ierakstu plate. Par laimi, viņai nebija plašu atskaņotāja, un, āvusi kājas gumijas zābakos, Janīna varēja doties uz tirgu paniņas atdzerties. Diemžēl tirgū plosījās putnu dizentērija un visos kaktos vemstījās baloži. Janīna apsēdās pie kanāla, izvilka kabatas radio un mērcēja kājas nenosakāmas krāsas ūdenī. Viņu uzrunāja peldošs dzejnieks un dzejā aicināja doties jūrā. Janīna pastiepa kāju, taču krāpnieks Janīnu pavilka zem ūdens.

Ludvigs jau trešo dienu mocījās ar caureju. Tā viņam sekoja un uzglūnēja šaurās pilsētas ielās.
Santa savukārt ataktiski šķaudīja, traucēdama ielu muzikantiem ritmiski muzicēt.
Bertoldam gan nebija ne vainas.

Iegādājies pilnu tūtiņu ar konfektēm, Vilnis atstutējās pret notekcauruli. Caurā tūta, izbārstījusi visas konfektes, skumdināja Vilni, kura priekšā no trotuāra bērni lasīja izbirušās konfektes. Vilnis sāka spārdīt bērnus, taču pazaudēja apavus, jo kāds tukls bērns tobrīd, gar kanālmalu skriedams, ar apaviem padusēs pazuda no Viļņa redzesloka.
Pirmsskolas vecuma bērnu banda laupīja Vilnim it visu. Ar pliku dibenu, bez konfektēm un sievas viņš palika viens pats uz vēsā bruģa.

Normunds izprašņāja ikkatru klaidoni, meklējot atbildes. Viņš atbildes meklēja notekūdens caurulēs un svešu sieviešu piedurknēs. Atbilžu meklēšana Normundu nogādāja gan atskurbtuvē, gan karcerī, gan prieka mājā. Par atbildēm viņš gan maksāja, gan centās tās piesavināties ar maldiem. Taču Normunds tā arī neatrada garmataino Annu, kas viņam nozaga košļenes no somas.

Viņš lūkojās debesīs un skuma. Ļodzīgs, viņš vēroja, kā lietuslāses nopil no deguna un caurdur miesu. Viņa bezrūpīgais smaids, zaudējis zobus, nošļuka līdz skumīgam. Izmirkusi šalle un pludojoša amputācija. Zaudējis visu krāšņo, viņš pamazām saļima un sasūcās zemē.

Pa kuģa klāju ripoja tukša tara, kamēr Uģis ar Zani sildīja reibumu pie siltā gaisa izplūdes caurules. Jūra bangoja gar kuģa bortu, un kaijas balināja tā virsbūvi.
Un viss vēl joprojām būtu bijis skaisti, ja vien histēriskā Zane, pārdabiska spēka pārņemta, nepārlidinātu Uģi pār bortu.
Un tā viņa peldināja vairāku kuģu kapteiņus. Pirātisms bija atgriezies ciema dīķī, ko vietējie aborigēni sauca par jūru.

Guna tā kratījās elektroniskās mūzikas ritmos, ka pazaudēja protēzes. Bezzobaina, tā rāpoja pa grīdu, meklējot protēzes gar draiskām kājām. Protēzes Guna neatrada, taču uzrāpoja kādu vilinošu caurumu grīdā. Lai gan slaida, Guna ilgstoši spraucās caur spraugu, izmisīgi vicinot kājas.
Reiz kādā tumšā pagrabā dullais Viktors eksperimentēja uz trakiem āpšiem. Viņa dzīve bija vienveidīga un vienmuļa. Viņš no rītiem raudāja un vakaros uzšķērda grauzējus. Dīrāt pelikānus un taisīt tarakānu krelles viņu vairs sen neiepriecināja. Līdz brīdim, kad viņš pamanīja griestu spraugā kājas. Kājas, kas graciozi spirinājās un piesmakušajā laboratorijā kustināja gaisu. Viktors stundām sajūsmā vēroja šīs brīnumainās, spalvainās ekstremitātes.
Guna ilgstoši spirinājās, līdz izsīka spēki. Dienām paskrienot garām, viņa notievēja tik ļoti, ka sprauga viņai kļuva par šauru. Ar švunku Guna iegāzās kaisles pārņemtā Viktora azotē, kas tobrīd nevainīgi jūsmoja par meitenes potītēm. Viņi saskatījās.
Tomēr Viktoram nepatika Gunas acu krāsa un viņa izvēlās no dullā Viktora apskāvieniem.

Pavisam cita Agnese sapņoja par varavīksnēm un dubļainām peļķēm. Naurim, kas tobrīd gaisā lidināja neapmierinātu zebieksti, riebumu izraisīja Agneses vasaras raibumainā seja.
- Tiš, tiš, īgnais Nauri! - uzteica Agnese, ar pirkstu Naurim norādot aptuvenu virzienu, kurp doties.
Nauris neapmierinātībā sarauca pieri. Zebiekste, izmantodama izdevību, ielīda kādā akmeņainā spraugā.
- Man mamma teica, lai izvairos no merkantilām sievietēm, kurām kapitāls svarīgāks par cilvēka dvēseli. It sevišķi no tik alkatīgām un cietsirdīgām, kas tuviniekus ir gatavas pārdot bez sirdsapziņas pārmetumiem, tikai lai pildītu kabatu ar skanošām monētām. Es vairs nevēlos klausīties par Tavām konfekšu piramīdas shēmām un krāpniecību bērnudārza biržā. Man ir kauns, ka man kaimiņos dzīvo Tu! Pietiek! Vairs nenāc pie manis spēlēties ar lellēm.

Saskandinājuši taru, pudeles brāļi atdevās sinhronai klunkšķēšanai. Pudeļu kaudze krājās, un garāmgājēji rājās. Visus pagalma kokus nolējuši, brāļi devās meklēt ābolu serdes vientuļās miskastēs. Viņus sveicināja noplukuši kaķi un ziņkārīgas vārnas.
Sametuši skrāpējošo radību strautā, brāļi, ķērcošu vārnu pavadībā, draiski vārtījās gar strautu, kur meitenes ar sarkaniem baloniem un stīpām iztukšoja suņus. Pievārtījuši pilnas žaketes ar plastilīnu, viņi atkorķēja pēdējo pudeli un drūmi lūkojās, kā ikkatrs malks zudināja smaidus no sejām.
Pienāca īgns večuks ar spieķi un sāka brāļus bakstīt un aizrādīt par nepiedienībām. Pacēluši šo punduri aiz kājas, brāļi izkratīja večuka pensiju un aizlidināja šo strautā. Kamēr pensionētas, vārgas miesas mirka seklā strautā, brāļi ar jaunām naudiņām kabatās devās uz bodi.

Ieslēgusi ventilatoru, Žanete vēroja, kā tas kust. Žanetei nebija matu, taču viņa iztēlojās, kā tie plīvo. Apēdusi biezpienmaizi, viņa sāka bakstīt guļošos pļēgurus, kas horizontālā stāvoklī sedza viņas laminātu.
- Draugi dodamies pastaigā! - viņa kliedza, dunkājot vaidošos ļurbabikses ribās.
Vairāk par nepatikas skaņām guļošie gan neizdvesa. Žanete ķēra tos aiz kājām un vilka lejup pa kāpņu telpu. Grādīgā malkotāju galvas dauzījās pret pakāpieniem, Žanetei līksmi smejoties. Sakrāvusi spirtotās izelpas īpašniekus ķerrā, viņa lēnā ripojienā stūmās prom.
- Vīīī! - pārlaimīgu skaņu dvesa Žanete, kas pār tilta apmali izgāza ķerru.
Viņas draugi uzpeldēja dažas dienas vēlāk. Kļuvuši vertikāli, viņi devās uz kantori bīdīt naudas un pelnīt iztiku.

- Cik garšīga zapte! - sajūsmā iekliedzās speķainais Igors, no kura kabatām ārā bira pīrādziņi. Viņš aizmeta burciņu un, iespraudis salmiņu saldā krējuma pakā, devās uz konditoreju, kur viņu gaidīja draudzenes kalorijas.

- Man šķiet, ka baterija nav jāņem ārā! - mazliet uztraucies bilda augsti godājamais Liepiņa kungs, kas pašrocīgi centās salabot elektrokardiostimulatoru.

- Cik? - prasīja pensionārs.
- Seši! - atcirta jaunā dāma pretim.
- Sešu nebūs, došu četrus un buču uz vaiga! - teju klepodams kaulēties mēģināja kaulainais pensionārs ar aptiekāri, taču pretī saņēma belzienu ar muguras ziedes tulbiņu.
- Vai jūs par mani ņirgājaties? - iesaucās dusmīgā aptiekāre un sāka mētāt tabletes pa gaisu.
- Jūs domājat, ka zāles ir par velti? - viņa turpināja, šļakstinot klepus zāļu pudelīti pār leti.
- Jūsu izkaltušās lūpas neskars manu vaigu! - jaunā dāma teju ieķērcās, žonglējot ar iztītām marlēm un briljantzaļā iepakojumiem.
- Pietiek! - gala vārdu teikusi, viņa izskrēja no aptiekas, iekāpa pirmajā prāmī un devās jūrā. Jūrā viņa atrada laimi, rakstīja emuārus un eļļoja mazu kuteru dzinējus.

Haralds iegrieza pudeli un bučoja visus pēc kārtas. Gan lopus, gan mēbeles, gan istabas stūrus. Reiz istabā ienāca Juris un, neveiksmīgi nostājies pudeles priekšā, saņēma kaislīgu Haralda skūpstu. Izgājis ārpus mājas, Haralds bučoja gan asfalta, gan zemes ceļu. Drīz vien Haraldam sāka sūrstēt lūpas un viņš apsēdās pie kāda kastaņkoka. Viņš tam stāstīja par mīlestību un kaisli, taču pretī saņēma tikai asu kastani pa pieri. Bet tad viņš manīja sētnieci Mariju, kas tobrīd skūpstījās ar slotas kātu. Gaisā plīvoja patīkams galdniecības orģijas aromāts.

Nav jau tā, ka runcis alka mirkt šampūnainā bļodā, bet tomēr nesmirdēt pēc reņģēm tam tīka. Mērcēdams ķepas, viņš sapņoja par kosmonautiku un prātoja, vai ārpus šīs pasaules, kaut kur tālu prom, kādā ziepjainā krāterī uz svešas planētas, mirka tāds pats nelāgi smirdošs lops un luncināja kaut ko līdzīgu astei. Un ja tas mirka - vai domāja to pašu?

Sapulce ritēja jau trešo stundu, un Alberta vēders sāka nemierīgi urkšķēt. Draudīgus skatienus viņa virzienā raidīja kolēģi, kas tikpat īgni gaidīja pusdienas. Drīz vien telpā savu debiju pieteica urkšķošais koris, kas pretendēja būt skaļāks par kārno prezentētāju, kas, iepriekš bulciņas saēdies, nelikās ne zinis un turpināja gvelzt tukšus vārdus. Prezentācijas, slaidi, tabulas un grafiki. Gada pārskati un prognozes. Nevienam citam šīs lietas neinteresēja. Kēksi, sviestmaizes un putras. Cepta zivs un frikadeļu zupa. Šīs bija tās lietas, kas lika visiem kaukt. Saspīlējums kāpa, līdz kāds piecēlās kājās un bļāva.
- Da lampočki! Nevēlamies mēs Tavus skaitļus un līknes! Dod mums ceptas pankūkas un mednieku desiņas!
- Jā! - iekliedzās kāds tikpat izsalcis vēderdziedātājs.
Drīz vien unisonā visi izsalkušie pieprasīja pusdienas un, pastūmuši paēdušo knariņu malā, skrēja iepretim ēdnīcai.
Ēdnīca gan bija slēgta, jo importa lopam manītas trihinellas.

- Sveiks, čabulīt!
- Sveika, mīlulīt!
Tīruma malā ar asnainiem kartupeļiem rokās raudāja vientuļais Ģirts. Viņš ierakās zemē līdz viduklim un izlikās par kartupeli. Iereibušais traktorists šo joku nesaprata un turpināja ecēt.

Izēdis tūristu brokastu konservbundžu, niknais Einārs uzdzēra degvīnu. Jau trešo dienu pagasta bodē pārdošanā nebija reņģes. Drebošām rokām Einārs centās noaut čības, tās nomainot pret zābakiem. Viņa skatiens pludoja un ekstremitātes gausi nepadevās prātam. Uzvilcis vienu zābaku un otru tā aptuveni, Einārs vēl mazliet pavārtījās pa grīdu, līdz slējās augšup, pieturoties pie durvju roktura. Neveikli sagāzies uz trepēm, viņš izvēlās pa parādes durvīm, ņurkstošs un īgns. Viņa kājas, gurdenas un kontuzētas, vairs viņu nespēja turēt vertikālā stāvoklī.
Izmisīgi vicinot īkšķi, Einārs nostopēja kādu ķerru, kas līksmi ripoja uz taras tecināšanas vietni. Izgāzts pie bodes, stāsta varonis pēdējiem spēkiem ierāpoja pa automātiskajām durvīm, kas teju nemanīja šo horizontālo bodes apmeklētāju.
Reņģes vēl joprojām nebija atvestas. Einārs, savilcies čokurā, atdzisa turpat uz vēsajām bodes flīzēm.

Haralds bija diezgan vēss džekiņš. No rītiem viņš malkoja paniņas un pēc brokastīm zaga kvēlspuldzes no neaizslēgtiem daudzdzīvokļu pagrabiem. Pilnu maisu ar spuldzītēm viņš iztukšoja uz gājēju tilta virs lielceļa, kur līksmu smieklu pavadījumā spuldzītes šķīda pret automašīnu stikliem. Atlikušo dienas daļu viņš pavadīja, bēgot no nikniem vējstiklu īpašniekiem, kurus viņš veiksmīgi noslidināja no pakaļdzīšanās takas ar taktiski izlietu zivju eļļas šalti. Vakaros Haralds nemazgāja kājas, bet blandījās pa māju jumtiem, grozīdams antenas.
Kādu dienu Haralds nosirmoja un palika garlaicīgs.

Helēna bija diezgan piezemēta meitene. Pa vakariem viņa taisnoja greizas antenas uz māju jumtiem un pēcāk mērcēja kājas bļodā. Brīvbrīžos, kad Helēna autoservisā nemainīja bieži bojātos vējstiklus, viņa aizrāvās, susinot ar dvieli eļļainas peļķes, kas mīklainos apstākļos uzradās gājēju tilta apkaimē. Agros rītos, pēc degvīna glāzes, Helēna pārdeva sveces visiem tiem, kas kāroja ievārījumu pie pankūkām, bet maldījās tumšos pagrabos, kur nozagtas spuldzes.
Ar katru sirmo matu Helēna palika arvien dzīvespriecīgāka.

Vientuļš zandarts peldēja pa ezeru. Vēsās dienās viņš mitinājās cauros zābakos, bet siltākās - centrifūgas bunduļos. Viņš kāroja grauzt augstsprieguma vadus, taču nemācēja augstu lēkt un apzinājās, ka ir zivs. Zandarts centās pārgrauzt gumijas laivas, taču tās viņam negaršoja un makšķernieku bija diezgan žēl. Viņš kāroja ihtioloģiskas zināšanas, taču vairāk par to, ka pats ir zivs, nespēja saprast.
Tumšos rudens vakaros zandarts slīka depresijā. Nonācis bezizejā, viņš iekodās vienīgajā glābiņā - kādā sliekotā āķi. Bet arī nāve zandartu nevēlējās un tas ar cauru žokli atgriezās ezerā.

Vitauts ilgstoši spēlējās ar zobu bakstāmo un rīsiem, līdz tika izlidināts no ēdnīcas. Viņš turpināja spēli kādā tāla kontinenta restorānā, taču drīz vien nonāca uz ielas. Vitauta acīs mirdzēja azarts, taču remdēt to šo kāri viņš nespēja.
Kādu dienu aizdomīgs garāmgājējs mētelī, ar spalvainām kājām un pavisam nemaz bikšu, Vitautam ausī iečukstēja slepenu ziņu. Kopš tā brīža Vitauts pavadīja naktis pagrīdes rīsu ūķī, kur rīsus bakstīja tikpat apsēsti domubiedri. Tur viņš satika kaulaino Baibu bez svārkiem un bez goda. Baibu Vitauts baksta vēl šodien.

Laipnais miskastnieks vēlējās apskaut ikkatru, taču pretī saņēma tikai atraidījumu un nepatiku. Bet viņš tāpat mēģināja. Skrēja pakaļ, ielenca un negaidīti laupīja atkritumu tvertnēs. Viņš ar sevi lepojās, jo caurmērā bija foršs zellis.

Uzkāpis ielas apgaismes stabā, Miķelis vairs nezināja tādu ceļu lejup, kas nav straujš. Tādēļ viņš centās rāpties augstāk. Apķēries ap gaismekli, viņš jutās vēl bezpalīdzīgāks. Pāri ielai norisinājās ķīviņš, kur uzcirtusies kundze pļaukāja brangu tēvaini ar palieku zivi. Miķelis sasmējās un nokrita no ielas apgaismes staba.

Viens pēc otra dokumenti tika saskavoti Jūlijas rokās. Godīgi sakot, viņai tas sen jau bija apnicis. Viņa novilka biezstiklu brilles un, izlaidusi matus, atļāvās būt daiļa. Diemžēl vājredzīgais Niklāvs, tikko izvilcis kontaktlēcas, palaida garām iespēju iemīlēties. Tipiska oftalmologu sazvērestība!

Vinetu skāra slimība. Slimība neķītri taustīja vietās. Viņai tas patika.

Par jauniem sākumiem!

Fri, 26 Feb 2016 15:28:17 GMT

Kādā perpendikulāri paralēla visumā, tumšā mežā mājoja vientuļa bedre.
Iesākumā ar smagu, cukurotu halātu bedrē ievēlās Renārs. Tad piebrauca ķerra un kāds tēls bedrē izgāza sakaltušus gaļas pīrādziņus.
Elza, kas vienmēr steidzās, pārstāja steigties, paklūpot uz saknes un ielidojot bedrē. Netālu no bedres, no kāda pazemes avotiņa izpeldēja vairs ne tik strauja Strauja, kuras līķi bezzobainais Žoriks neveikli pavilka sev līdzi bedrē.
Pa mežu skrēja caurais Rūsiņš, kam dzinās pakaļ asinskāru vāveru armija. Viņš un visa dzīvā radība drīz vien nonāca bedrē. Turpat arī Anšlavs, bez mājām un goda, kas pat labprātīgi vēlās nepazīstamās bedrēs darīt sev galu.
Tomēr bedri neapciemoja ne Matilde, ne Ziedīte un ne Mareks, jo viņi jau saldi dusēja tālu prom - kādā aizbērtā bedrē, nekrofilu iecienītā kapsētā. Toties ieradās Jāzeps, kurš, salauzis čellu, zaudēja arī dzīves jēgu.
Pēteri savukārt neizlaida ārā no onkoloģijas nodaļas, taču, lūkojoties uz strauji progresējošo melanomu, viņš jutās drošs, ka drīz jau nonāks kādā bedrē. Sārtā Antra, nepratusi lietot nagu lakas noņēmēju, to sadzērās un veica bīstamu galopu bedres tuvumā, kas mijās ar krītošu krustsoli un atdūriena skaņu.
Ritvars ar Magoni bija mainītās lomās - viņš vairs sen nejutās perverss, jo nu jau pats bēga no apsēstās Magones. Tomēr, lidojot bedrē, viņi apskāvās pēdējo reizi.
Konstantīna vājais urīnpūslis viņu bija atvedis liet varavīksnes bedres malā. Bezzobainā Gerda viņu vēlējās apskaut, taču Konstantīns pārsteigumā salēcās un pārtrauca strūklu, abiem mīlniekiem ieveļoties bedrē.
Pēc operācijas Dagnija vairs nespēja just karotes pieskārienu uz muguras. Allaž piedzīvojumus meklējot, Dagnija saēdās mušmires uz lēca pa mežu kā balerīna. Protams, bedre pielika galu nesankcionētai piruetēšanai mežā.
Justīne, lecot uz ķekatām, lielā ātrumā traucās no meža, jo viņai pakaļ dzinās tukls bērns ar uzasinātu balonu. Atsitusies pret kādu zaru ar pieri, viņa iegāzās bedrē, lidojumā pazaudējot veikala atslēgas. Turpat nonāca arī Aigars, kas jau trīs mēnešus meklēja koferi. Arī Viestards un Agnese, kas izvēlējās nepareizu vietu mīlai. Neaizmirsīsim arī apjukušo Ermīnu, kura otra personība bija pašnāvnieciskām tieksmēm apsēsts Sergejs. Tepat arī Bruno, maldoties pa filozofiskām takām, nokāpa no meža takas bedrē. Un Vera. Ak, brīnumjaukā Vera - ar caurām zeķubiksēm un spicām krūtīm - tik neveikli laimi meklēja nepareizā vietā.
Arkādijs tomēr nepiedalījās masu ievēlienā, jo jau bija paspējis pārlauzt sprandu. Taču viņa gars protestēja pret siļķēm turpat bedres malā, kur, kratīdama krūtis, Austra rikšoja iekšā kā lops.
Sazemētais Klāvs nekustīgi atturējās, taču Kārlis, jādams un nīgra Aļņa, pārgalvīgi un neveiksmīgi centās pārlēkt pār bedri.

Bedre, pārpilna un kolorīta, drīz sāka nelāgi ost. Jaunu stāstu varoņi lūkojās, kā bedre aprij sižeta līknes, taču ilgi nekavējās un devās kalt savus likteņstāstus.

Bezjēdzīgu pikostāstu virkne

Wed, 17 Feb 2016 18:12:56 GMT

Renārs sēdēja kafejnīcā un lūkojās tējas tasē. Viņš tējā iemeta cukurgraudiņu, un tas pazuda. Viņš iemeta tējā vēl vienu cukurgraudiņu, un tas atkal pazuda. Metot 34. cukurgraudiņu, tēja pazuda cukurgraudiņos. Renārs iebēra pazudušo tēju mēteļa kabatā un devās uz koncertu.

Iemaldījies gastronomā, Jurģis taujāja pēc tītara. Gastronomā it nemaz nebija gaļas un uz viņu nosodoši lūkojās burkānmaize. Izbāzis mēli iepretim burkānmaizei, Jurģis pakausī saņēma bliezienu ar mīklas rulli.
Gastronoms ir atsācis tirgot gaļas pīrādziņus.

Uzaudzējis ūsas, viņš jutās kā diktators. Viņš komandēja, sievu, priekšnieku un biezpienu. Viņš kara laukā sūtīja kareivi, suni un mīnu. No tā visa viņam sasāpējās galva un viņā nejauši iekaroja dažus mikrorajonus. Sabijies no paveiktā, viņš noskuva ūsas un turpmāk tirgoja laikrakstus tumšos tuneļos agrās rīta stundās.

Elza gaidīja tramvaju, taču tramvajs izbīlī slēpās aiz mājas stūra. Elza lūkojās rokas pulkstenī, taču tas dvesa skumjas. Kamēr meitene skatiens maldījās veikala skatlogā, tramvajs, izmantodams izdevību, aši traucās garām, taču notrieca suni. Elza nokavēja darbu.

Žoriks grauza kaulu, taču nolauza zobu. Žoriks turpināja grauzt kaulu, taču nolauza otru zobu. Nolauzis pēdējo zobu, Žoriks sūkāja kaulu. Saimnieks, ieraudzījis Žoriku, nosauca to par sliktu lopu.

Strauja sēdēja uz sliedes un domāja straujas domas. Gar sliedēm tecēja strauja upe un slīcināja Strauju straujās domās. Straujš vilciens, straujas saules žilbināts, strauji triecās pa sliedēm, nemanot Strauju. Strauja, strauji pamanījusi straujo vilcienu, strauji metās straujās saules iesildītajā upē. Straujā upē strauji slīka Strauja. Straujais vilciens ieradās stacijā laikā un straujos cilvēkus veda uz to darba vietām.

Aukstā rītā Rūsiņš sēdēja pie sasaluša ūdenskrituma un sūkāja lāsteku. Lāsteka caurdūra Rūsiņa vaigu, un Rūsiņš sāka tecēt. Rūsiņa sārtās tērcītes sasala simtiem mazās lāstekās. Cauru vaigu, Rūsiņš sēdēja un vēroja, kā asinskāras vāveres sūkāja sārtas lāstekas.

Anšlavs, slaucīdams grīdu, manīja izmaiņas savās čībās. To purngali bija uzlocījušies, un tas viņu nemaz nepriecēja. Anšlavs tūlīt pat izlidināja čības ārā pa logu un salstošām kājām turpināja krāt putekļus liekšķerē. Mīkstā metāla liekšķere piepeši izliecās, un tas Anšlavu nemaz nepriecēja. Anšlavs tūlīt pat izlidināja liekšķeri ārā pa logu.
Nākamajā rītā uz durvju sliekšņa viņu pārsteidza dusmīgi uzlocītas čības un līka liekšķere. Anšlavs izbīlī aizcirta durvis un slēpās zem segas.
Anšlavs pamodās, jo vējš kutināja tam pēcpusi. Viņš attapās uz soliņa, bez segas un ar kņudošu dibenu. Anšlavs neizpratnē lūkojās savas mājas logos, kur manīja dusmīgi uzlocītas čības un līku liekšķeri.

Zinātnieks centās noturēt draisku kolbiņu, taču tā triecās pret zemi. Zinātnieks centās to aši savākt, taču sadūra pirkstu. Zinātnieks centās sasaitēt pirkstu, taču nošļāca priekšnieku ar asinīm. Zinātnieks centās saglabāt darbavietu, taču sārtais priekšnieks viņu aizraidīja.
Bezdarbnieks centās uzkāpt uz velosipēda, taču nokrita, jo tas bija nozagts. Bezdarbnieks cēlās kājās, taču viņam sasāpējās mugura. Bezdarbnieks centās aizrāpot mājup, taču viņu pārsteidza krusa. Bezdarbnieks centās samaksāt īri, taču pamodās uz ielas zilumains un bez naudas līdzekļiem.
Bezpajumtnieks centās ostīt līmi, taču tā grauza tam nāsi. Bezpajumtnieks centās pakasīt nāsi, taču tā sāka asiņot. Bezpajumtnieks centās norīt asinis, taču aizrijās.

Depresīva tubas spēlētāja bezpajumtnieku patversmē satika kādu, kas, viņasprāt, bija miris. Kāds, kas, viņaprāt, bija dzīvs, strēba zupu ar salmiņu. Ieraudzījis spēlētāju, strēbējs aizrijās un nosmaka. Laimīga tubas spēlētāja devās prom.

Matilde skaļi spēlēja flautu, taču Jāzepam tas nepatika, jo viņš centās spēlēt čellu. Ziedīte nīda viņus abus, jo šie trokšņi traucēja viņai spēlēt klarneti. Mareks kala atriebes plānu trijotnei, jo nespēja koncentrēties uz savu ksilofonspēli. Dzīvojamā māja applūda un visiem nācās muzicēt pagalmā. Četrotne dibināja sētas muzikālo pulciņu un viņi vēl joprojām muzicē, nīzdami viens otru.

Pagrabā plīsa caurule un no tās iztecēja Zaļš šķidrums. Zaļā aļģe to iekāroja un mirka no Zaļā šķidruma klātbūtnes. Zaļajam šķidrumam netīka Zaļās aļģes vaļība un tas sasūcās Betona grīdas plaisās, kur dzīvoja laimīgs. Zaļā aļģe bēdīga izžuva.

Orķestris, skaļi rībēdams, drebināja skatītāju žokļus. Skaļā orķestra virzienā draudīgi lidoja plombes, izvibrētas no skatītāju žokļiem. Šīs sudraba skrotis gandrīz pārtrauca koncertu, caurdurot orķestra vārgās miesas. Vienīgi Jāzeps, noslēpies aiz čella, turpināja muzicēt līdz pēdējai plombei.

Karstā saule raidīja gaismasātrus fotonus Pētera virzienā. Viņš reiz bija bāls un vājš. Tagad Pēteris ir sārts, vājš un ar melanomu.
Saule smaidīja un turpināja priecēt bērnus.

Antra lakoja nagus, taču aizrāvās un nolakoja tos līdz elkonim. Antrai pietrūka nagu lakas noņēmēja, tādēļ viņa raudādama kļuva par sārtroci-alkoholiķi.

Magone iededza sveci un lūkojās izgaismotajā telpā. Pavisam negaidīti viņas kāju pagrāba perversais Ritvars un ar pārdabisku spēku vilka Magoni ārpus mājas. Meitenes sagāztā svece aizdedzināja aizkarus, un aizkari aizdedzināja māju. Magone, vienā naktskreklā, raudāja perversā Ritvara maigajos apskāvienos.

Konstantīns prātoja - "kā būtu, ja būtu?". Viņš to jautāja katram garāmgājējam, taču pretī saņēma tikai žulti. Pieurinējis vārtrūmi, viņš caur caurumu ķieģeļu sienā ieraudzīja bezzobaino Gerdu. Viņa smaidīja, bet viņš zudināja pēdējās lāses, tām mirdzot varavīksnes krāsās.

Dagnija mazgāja traukus un ar dakšiņu kasīja sev muguru. Viņa alka pēc jauniem piedzīvojumiem, tādēļ mēģināja pakasīt muguru gan ar ēdamkaroti, gan ar tējkaroti. Lai gan tējkarote viņai tīka labāk par ēdamkaroti, neviena karote viņai nelikās aizraujoša.

- Atdod pastalas! - noteica niknais reketieris, kūpinot salmu cigāru.
- Nedošu! - ķērca ķertais lauķis, vicinot dakšas.
Reketieris aplūkoja ķerto lauķi un no piedurknes izvilka draudīgu labības spriguli.
- Atdod pastalas! - noteica niknais reketieris, draudīgi vicinot spriguli.
- Nedošu! - ķērca ķertais lauķis, vicinot kapli.
- Kur tu dabūji kapli?! - noteica izbrīnītais reketieris, izbīlī atkāpjoties no lauķa.
Blaukš! Reketiera piere sasprāga kā zirnis.
- Še tev pastalas! - piebilda basais lauķis un turpināja vilkt vadziņu.

- Veikals ir slēgts! - pirkstu vicinādama, uzstāja Justīne un ar atslēgu slēdza durvis.
- Bet es vēlos piena! - teica tukls bērns ar cauru balonu.
- Tādā gadījumā, nāc vien iekšā! - uzsmaidīja Justīne.
Bet durvis bija jau aizslēgtas. Justīne smaidīja.

- Kār! - ķērca uzbudinātā ārzemju vārna.
Importa auto, nedaudz samulsis, mirkšķināja vārnai ar uguņiem. Sanāca flirts.
Vladimirs šo flirtu nesaprata un noslēdza importa auto garāžā mūžam rūsēt.

Atslēdzis durvis, Aigars aizmeta portfeli. Portfelis piezemējās kaķa ūdens traukā, izgāžot kefīru. Aigars, saraucis pieri, piezīmju blociņā veica ierakstu.
Atslēdzis durvis, Aigars aizmeta portfeli. Portfelis piezemējās kaķa ūdens traukā, izgāžot liķieri. Aigars, saraucis pieri, piezīmju blociņā veica ierakstu.
Atslēdzis durvis, Aigars stāvēja stenderē gaužām skumjš. Portfeli viņš bija aizmirsis metro.

Drēbnieks saēdās kūkas. Smagnējs kūcis spieda tam kuņģi. Drēbnieks, uzšķērdis sev punci, piešuva tam klāt lielu ādas gabalu.
Drēbnieks jutās izsalcis un atkal saēdās kūkas. Smagnējs kūcis spieda tam kuņģi. Diemžēl drēbniekam izbeidzās āda. Toties viņš ar ļaunu skatienu novēroja snaudošo Tobi.
Drēbnieks līksmi ēda kūkas un luncināja vēderasti.

Lūkodamies caur atslēgas caurumu uz kailo Agnesi, Viestards saskatīja tikai robus savos dzīves lēmumos.

Lūkodamies āliņģī, izbijis bļitkotājs nožēloja, ka apmainījis makšķeri pret pudeli.
Mazliet tālāk izbijis alkoholiķis, rokās turēdams makšķeri, lūkojās āliņģī un skuma pēc reibuma.

- Mana biļete ož pēc reņģēm! - piesmēķētā kupejā konduktoram sūdzējās zivju tirgonis.
- Tik tiešām! - apošņājis biļeti, piekrita konduktors un naski to apēda.
- Bezbiļetniekam būs jākāpj ārā! - turpināja konduktors, eleganti noraujot stopkrānu.
Zivju tirgonis neiebilda, sakravāja konservus tašā un izkāpa pa logu.
Konduktors savukārt pieglauda ūsas.

Ermīns cēlās gultā sēdus un izmisumā modināja sievu.
- Es neatceros savu vārdu, mīļā! - viņš stostīdamies pārvēla šos vārdus pār lūpām.
- Sergej, beidz ākstīties un ļauj man gulēt! - atcirta niknā Ermīna sieva, kas nicināja vīra vārdu.

Bruno apēda pēdējo banānu un nupat grasījās uzspridzināt tiltu. Par nelaimi, viņš sāka dziļi filozofēt un aizmaldījās tālu pāri dzīves gudrību apvāršņiem. Viņa apgarotais prāts vairs nevēlējās ļauna, taču vājuma brīdī piemirsa par motora funkciju koordinēšanu. Pārstājis filozofēt, Bruno sagāzās uz detonatora un uzspridzināja tiltu.

Saspicējusi krūtis, Vera glāstīja runci un stāstīja tam glaimus. Runcis toties kāroja konservu un, sev pievērsdams uzmanību, iekodās Veras kājās. Cauras un asiņainas zeķubikses Veru skumdināja. Nolaidusi krūtis, viņa pārstāja runcim bārstīt glaimus un devās meklēt laimi laimētavā. Laimētava bija slēgta, bet, par laimi, Verai bija pilna blašķīte šķidrās laimes. Viņa apsēdās vārtrūmē pie miskastes un maziem malkiem malkoja šķidro laimi. Saspicējusi krūtis, Vera glāstīja sētas runci un stāstīja tam glaimus.

- Zivs! - teiktu zivs, ja prastu runāt un atpazītu sevi spogulī.

Arkādijs, uzkāpis kokā, konstatēja, ka ir sasmērējis žaketi.
- Ļaudis! - viņš kliedza.
- Nost ar nabadzību un siļķu konserviem! Mums jābūt vienotiem un jāsaceļas pret šo tirāniju - Arkādijs pārliecinoši turpināja.
Ļaudis aši slēja gaisā karogus ar pārsvītrotām siļķēm un mērķtiecīgi smērēja sev žaketes.
- Es vairs nevēlos būt kokā un nevēlos būt netīrs! - Arkādija vārdi saspēra ļaudis kā zibens.
- Arkādijs! Arkādijs! Arkādijs! - ritmiski kliedza sajūsminātais pūlis.
Arkādiju pārņēma vīzija par gaišu nākotni, kur siļķu konserviem nebija vietas. Bet, pirms aicināja sekotājus doties karā, viņš paslīdēja un nogāzās no koka, salaužot sprandu.
Pūlis klusām izklīda.

- Es esmu lops! - pārliecinoši sauca Austra bāžot krūtis zīdainim mutē.

Iebāzis pirkstus rozetē, Klāvs sajuta nepazīstamu strāvojumu. No viņa mutes bira aforismi un viņa vārdus pierakstīja ikviens, kas viņu klausījās pie loga. Klāvs stāstīja par progresu un zinātni. Par hidromeliorāciju un austrumu dzeju. No viņa vairākas stundas strāvoja 220 volti patiesības, līdz viņš, kā jau visi ģēniji, izdega un pārstāja darboties.
Viņa piemiņai, kaimiņš Gena Klāvu sazemēja pie radiatoriem.

Kārlis uzkurināja ugunskuru un žāvēja zeķes. Viņš iesnaudās un pamodās no degošu zeķu smakas. Izrakājies mugursomā, Kārlis atrada sausu zeķu pāri, ko tūlīt pat vilka kājās. Sausām zeķēm viņš līksmi skrēja pa pļavu, lēkājot svaigās govs pļekās, līdz kādā krūmā viņu pārsteidza nīgrs alnis, sagraužot viņa tālruni.
Bēdīga māte sēdēja pie degošas makulatūras pilnas mucas un gaidīja zvanu no dēla. Viņas asaru tērcītes sūcās zilas dzijas kamolā, kas viņas rokās tapa par tādas pašas krāsas bēdīgu zeķi.

Istabā bez logiem un durvīm sēdēja vīrietis un zīmēja durvju aili. Viņam izbeidzās krītiņi.

Es vēlos

Tue, 02 Feb 2016 20:15:22 GMT

Viņa pamodās no vēja brāzmas, kas draudīgi atrāva vaļā logu. Logs, skaļi čīkstēdams, prasījās pēc uzmanības un liedza meitenei no jauna iemigt. Istabā bija vēss, taču, noslēpusies zem biezas segas, viņa jutās droša. Tomēr drīz vien viņas prātu sāka pārņemt nomācošu sajūtu virpuļvētra, pār kurām viņa nespēja valdīt. Trīcošām rokām meitene mērķtiecīgi sniedzās pēc zāļu pudelītes uz naktsgaldiņa, klusām pie sevis ko murminādama. Norijusi divas, viņa tām uzdzēra ledainu ūdeni. No viņas neveiklajām rokām izlidoja ūdens glāze un izšķīda pret grīdu. Meiteni tas nesatrauca un viņa turpināja slēpties zem siltās segas.
Istaba, kurā teju iespraucas gaisma caur tās netīrajiem logiem. Plaisas griestos, kas caur sienu atlobījušāmies tapetēm, beidzās iztrūdējušos caurumos dēļu grīdā. Pelējuma smaka un vēja iekustināta loga čīkstoņa.
Meitene nekustīgi blenza nekurienē gaidot, kad viņas prātu pārņems vielas, kas bija uzsākušas cīņu pret virpuļvētru. Drīz vien iekšējais vējš sāka pierimt. Iestājās apātija. Visai mierīgā meitene turpināja sastingumu vēl kādu brīdi, līdz spēja bilst dažus vārdus. Apātijai draugos nāca ziņkāre. Un tad viņa ievēlējās.
Nekavējoties viņas priekšā sākās pārmaiņas. Tapetes - nodilušas un gadu desmitiem vecas, sarullējās atpakaļ uz sienas, kuras plaisas atkāpās līdz griestiem, līdz izzuda pavisam. Pelējuma smaku nomainīja gaisā virmojošu ziedlapiņu aromāts. Grīdas dēļi atdzīvojās, jaunai koksnei aizvelkot ciet visas savas nepilnības. Čikstošie logi aizvērās un istabā iespīdēja sildoša gaisma. Visas krāsas nomainījās un drīz bija sajūtams vasarīgs siltums. Stiklu pa stiklam, lāsi pa lāsei glāze atgriezās viengabalaina uz naktsgaldiņa.
Meitene, izlīdusi no segas, piecēlās kājās, sevi aplūkoja un ievēlējās vēlēšanos. Nepagāja ne mirklis un viņas drūmi pelēkais, caurumainais naktskrekls pārtapa par krāšņu kleitu. No krāšņas kumodes viņa izvilka adatu. Vecu un norūsējušu. To ielikusi kabatā, viņa turpināja vēlēties. Aiz katra viņas soļa, drūmā realitāte pārtapa par pasakaini krāšņu pasauli.
Pavērusi dzīvokļa durvis, viņa pavēlēja kāpņutelpas spuldzītēm pārvērsties par antīkiem gaismekļiem un dusmīgiem kaimiņiem par miermīlīgām statujām, kas savā nekustībā nespēja graut meitenes dienu.
Aiz greznām parādes durvīm parādījās ārpasaules aina - stindzinošs vējš, slapja sniega un trūdošu lapu virpulis, kuru papildināja dubļainas takas ar mānīgām peļķēm. Lieliska diena pastaigai. Viena vēlēšanās un drūmais mežs pie mājas pārvērtās zaļojošā biezoknī, kurš aši slējās stāvus augstās klintīs, drīz vien atstājot meiteni milzīga kalna pakājē. Tam sekoja vēl viena vēlēšanās, lai sniega sega pārvilktos pār kokiem un atdusētos kalna virsotnē.
Vēsi. Ar elegantu knipi meitenes kleita pārklājās ar biezu kažoku. Basās kājas tika ieautas siltos zābakos. Ievilkusi dziļu elpu, viņa spēra soli pretim savai iztēlei.

Apātiskā meitene vēlējās justies vientuļa un tūliņ pat viņu pārņēma stindzinoša pamestības sajūta. Mazliet apdomājusies, viņa vēlējās pēc tuvības. Acumirklī viņai blakus uzradās divi tēli, ko viņa nepazina. Meitene vēlējās pēc kopīgām atmiņām un sarunām. Viņas apziņu sāka aizpildīt iedomāti brīži, kas šos svešiniekus pārvērta draugos. Viņa lāva sev sajust prieku un tūlīt viņas vientulība tika slāpēta. Šis sajūtu gradients spēcīgi strāvoja caur visu viņas ķermeni. Pievērusi acis, viņa centās izbaudīt šo eiforijas sajūtu, līdz turpināja ceļu kalnos ar jauniegūtajiem, taču tik pazīstamajiem draugiem.
Un tomēr viņu nepameta mākslīguma sajūta. Iedomu emocijas bija pietiekoši labs aizstājējs ārpasaules maskēšanai, taču trūka teju šķipsniņa ticības, ka tas viss ir pa īstam. Tomēr viņa centās. Centās saskatīt patieso maldinošajā un atdoties šiem māņiem.
Pastaiga viņu gurdināja. Kalna virsotne likās neaizsniedzama un tāla. Ar domu un rokas vēzienu, viņa slēja klintis zem savām kājām, kas pacēla viņu augšup, augstāk par tālumā šķietamo virsotni. No šīs virsotnes viņa spēja saskatīt visu apkārtni. To, ko viņa neredzēja, to viņa ievēlējās. Pilis, ezerus un upes viņa gleznoja ar savu iztēli.
Apgriezusies, meitene lūkojās uz draugiem, kad bezrūpīgi baudīja ainavu. Visaugstākā kalna galā viņa vēlējās, kaut šie draugi nīstu viens otru. Meitene savērpa nepiedodamu nodevību, kas viņas iedomu draugus atsvešināja vienu no otra. Viņa iepazīstināja šos tēlus ar agresiju, kam drīz vien sekoja cīņa.
Meitene lūkojās uz sitieniem, kas arvien biežāki un naidīgāki mijās ar asins lāsēm. Viņa centās ko sajust, taču bez ievēlēšanās to nespēja, tādēļ uzbūra skumjas, satraukumu, bēdas, prieku un uzbudinājumu. Meitene vēlējās šīs sajūtas uz ādas, pie sirds vai kā šermuļus, kas caurstrāvo viņas ķermeni. Ievēlēšanās to darīja mākslīgu. Viņa joprojām jutās tukša un izsmelta - vienīgās patiesās sajūtas, kas viņu nekad nebija pametušas, brīžiem tām slēpjoties aiz iztēles priekškara. Lai ko arī viņa mēģinātu, to drīz vien grāva racionālais prāts.
Teju padevusies, meitene izvilka no kabatas norūsējošo adatu un pārvērta to asā duncī. Šo iztēles rīku viņa pasniedza vienam no iedomu tēliem, kurš trieca to otram krūšu kurvī, pārvēršot to asiņaini nekustīgu. Viņa taujāja tēlam pēc sajūtām, taču tas klusēja.
Pati nebildusi ne vārda, meitene vēroja nāves ainu, kas nespēja viņai sniegt pat vilšanos. Ieskatījusies acīs slepkavam, viņa lūdza sev radīt intīmu sajūtu jucekli, kas viņus abus saistītu. Drīz vien izmisusī meitene spēja saredzēt kopīgus tuvības brīžus. Viņa spēja saskatīt sevi kā cilvēku, kam šī būtne ir rūpējusi.
Pirms šajās sajūtās iezagās maldi, meitene aši sev lūdza pēc kontrasta. Tūlīt pat viņas mīļotais pastiepās un sniedza viņai nazi, kas meitenes rokās acumirklī uzšķērda viņa paša rīkli.
Meitene sastinga, taču cerība sajust patiesas jūtas bija veltīga.
Pasaule ap viņu raustījās, uz brīdi ļaujot realitātei izlauzties caur iztēles važām. Viņa vēlējās, lai viss izzūd. Tūlīt pat asins lāses, akmeņi un sniegotā sega virpulī pameta viņas iedomu pasauli, atstājot viņu drūmā, vēsā mežā plānā naktskreklā. Viņas rokās duncis pārtapa par adatu, kas asiņoja no pirkstā izdurtās rētas. Vismaz to viņa juta.

Meitene zināja, ka nākamā diena viņai nesīs jaunus draugus, ja vien viņa to vēlēsies. Viņa arīdzan zināja, ka spēs nomirt kaut mākslīgi laimīga, ja vien to vēlēsies. Viņa spēja badu un skumjas aizstāt ar laimi, vismaz tik ilgi, līdz viņas ķermenis atteiktos uzturēties viņas iedomu pasaulē. Bet to viņa vēlējās citudien.

Palēcieni augšstāvā

Mon, 18 Jan 2016 06:09:23 GMT

Ojāra griesti atgādina grūtnieci agrīnā mēnesī - ar nelielu punci, bet vēl ne ar pārāk gurdenu paskatu. Problēma gan, ka aiz šī vārīgā, špakteles un plaisu dekorētā vēdera mājo vai nu hiperaktīvs bērns, vai kāds pieaudzis cilvēks ar uzmanības deficīta sindromu, kas rītos, vakaros un vispār mēdz nemierīgi ālēties.
Ojārs neiebilst, ka virs viņa mājo metastabila grūtniece, ko pats reiz ir kasījis, mālējis un pārvērtis gandrīz no jauna šķīstu un baltu. Tomēr Ojārs negaida priekšlaicīgu "miracle of childbirth", kad pavisam nelaikā ar lustru un apmetuma kārtu ieradīsies kāds ne sevišķi gaidīts, brēcošs viesis.
Ojārs acīmredzot paliek vecs un sāk nīst kaimiņus.

Slotas un makšķernieki

Sat, 16 Jan 2016 07:44:54 GMT

(uzgāju īsu fragmentu vecos arhīvos, piemetināju dažus teikumus)

Viņa aši pieskrēja pie mājas ārdurvīm un pilnā balsī iekliedzās:
-"Artūr, Tu esi nokāpis no takas un sava liktenīgā uzdevuma uzveikt nebeidzamo tumsību!".
Lote bija gaužām neprātīga meitene, taču Artūram tīka šādas spēles.
-"Dodamies!", viņš improvizēdams iekliedzās, paķēra slotu un, aizcirtis durvis, saķēra viņas roku, drosmīgi sakot:
-"Pretī liktenim, mana mīļā!".
Artūram pārdroši vicinot slotu, abi raitā skrējienā traucās cauri bruģētajām ielām pretī saulrietam. Lotes pasaulē tobrīd uz karalauka ar Artūra zobenu tika kauti tumsas spēki, to melnajām asinīm sūcoties pēdējo saules staru apspīdētā augsnē - to korumpējot un padarot neauglīgu. Bezcerīga un izmisusi, Lote raudādama lūdza viņas bruņiniekam nepadoties.
Abi nonāca līdz promenādei, kur tālumā atdusējās saule. Artūram aptrūkās izdomas. Viņš izmisīgi sāka durt slotas kātu netīrajā ūdenī, sākotnēji uzjautrinot, bet drīz vien sadusmojot blakusesošos makšķerniekus.
Lote, tumsas spēku ieskauta, novārgusi metās ceļos augstas klints malā, vērodama sava mīļotā cīņu ar neizsīkstošo tumsību, kas draudēja atņemt viņas pasaku pasaulei pēdējo gaismu. Draudīgi smiekli atskanēja no tumsības kalpiem, kas ar lielām kārtīm stājās pretī gaismas bruņiniekam. Lote drebēja, zinot savu likteni.
Iestājās tumsa. Artūrs pārstāja vicināt slotu. Niknie makšķernieki, iztukšojuši traukus, devās mājās. Artūrs piegāja pie Lotes, kas, saķērusi galvu, raudāja uz vēsajiem krastmalas pakāpieniem.
Lotes acīs tumsa ieskāva arī Artūru, to žņaudzot savās aukstajās ķetnās. Viņa zobens vairs nestaroja nedz gaismas, nedz cerības. Lotes juta, kā viņas sirds stājas.
Izvilcis no kabatas viedtālruni, Artūrs ieslēdza lukturīti. Lote pārstāja raudāt un pacēla galvu. Viņa vairs neteica ne vārda. Viņas pārdrošais bruņinieks ar pēdējo cerību gaismu veda viņu mājup.
Saullēkts nāca ar jaunām cerībām Artūram, taču tās sagrāva Lote, kas jau dzīvoja pavisam jaunā pasaulē, ar jauniem tēliem un jauniem piedzīvojumiem tapšanā. Tajā rītā Lotes acīs Artūrs varēja būt jebkas un tas viņu mazliet biedēja.

Laiks

Thu, 05 Nov 2015 15:24:43 GMT

(maza atkāpe no nano stāstu sērijas)

Aiz loga dancoja vēja iekustinātas, rudenīgi sārtas lapas. Viņš ieslēdza gaismekli un piesēdās pie rakstāmgalda, lai pabeigtu stāstu par kādu rudmatainu meiteni.

Karstā vasaras dienā kāda ruda meitene basām kājām traucās caur aizaugušo pļavu. Gaisā virmoja ziedlapiņas un pie zemes dūca bites. Vientuļā meitene sapņoja par nākotni un prātoja, vai kādreiz būs ieskauta draugu lokā.

Kāds večuks ar degošu sveci rokās, pavēris čīkstošās durvis, apsēdās pie sena rakstāmgalda atpūtināt kājas. Uz vecas lapiņas sirmgalvis atrada kādu zīmējumu ar jūras motīvu. Iedzēris rūgtu mēriņu, viņš kavējās atmiņās.

Nemierīgā jūra bangoja. Kāds mazs, varas raibumiem klāts bērns skrējās ar saviem labākajiem draugiem - jūras viļņiem. Uz brīdi viņai likās, ka kāds no piestātnes puses viņu vēroja, taču pat kaijas uz margām viņai bija uzgriezušas muguru.

Kāds izmisis jaunietis, aizbēdzis no mācībām, nāca lūkoties, kas aiz horizonta. Klusā jūra viņu mierināja. Viņš iztēlojās, kā airu laivā būtu gatavs doties pretī liktenim. Bet krastā nebija laivas, ne pašam drosmes sirdī.

Kāda dāma, tērpta balles kleitā, izgāja uz klāja. Viņa cerēja, ka kruīzā un dejā spēs atrast laimi. Šī sieviete staroja no prieka, taču, dancinādama pēdējās šampanieša lāses glāzē, viņa apjauta, ka kaut kas viņas dzīvē pietrūka.

Kādu vīrieti modināja paģiras un depresija. Alkohols un bezcerība bija novedis viņu atdusēties uz soliņa. Drebošiem pirkstiem un sāpošu galvu šis pusmūža vīrietis cēlās kājās un, izlauzies caur līksmu pūli, devās aptuvenā māju virzienā, kur viņu sagaidīja tukšums.

Uzmodusies no diendusas, kāda jauna meitene sajuta nepārvaramu vēlmi būt sabiedrībā. Izgājusi laukā un, pazudusi cilvēkos starp tirgus būdiņām, viņa jutās neaprakstāmi priecīga, pati nezinādama kādēļ.

Kādi divi cilvēki apstājās un ielūkojās viens otram acīs. Uz brīdi viņiem likās, ka ir pazīstami. Tomēr tā nebija viņa un tas nebija viņš. Tie bija divi nejauši cilvēki.

Kāda sirma sieviete, nopūtās un kāpa pēdējos pakāpienus, lai tiktu mājup. Pie durvju sliekšņa viņa atrada grāmatu par kādas rudas meitenes dzīves stāstu. Viņa to pacēla un atvēra durvis.

Kāds izmisis vīrs kārtējo reizi piedzērās no spirtota dzēriena, kas viņu sagaidīja uz rakstāmgalda. Viņš ieslēdza gaismekli, lai uzsāktu stāstu par kādu rudmatainu meiteni.

Kādi vientuļi cilvēki atrada viens otru nepareizā laikā. Abi satikās pie kapu kopiņas, kur kapakmeņu gadskaitļus šķīra gadsimts.

Artēmija šķūnis

Thu, 30 Jul 2015 13:07:01 GMT

Izkratot grabošas skrūves no dzirksteļojošas iekārtas, Artēmijs apjauta, ka nemaz nemāk skrūvēt bez skrūvgrieža. Tāpēc likumsakarīgi viņa nagi bija aplauzti un viņa skrūves - vaļīgas. Artēmijs nospļāvās, izštepcelēja dzirksteļojošo iekārtu no gaisā iekārtas rozetes un nolādēja smalko, pazudušo skrūvgriezi, kas viltīgi slēpās aiz viņa auss.
Laiks bija relatīvs Artēmija šķūņa pasaulē. Viņš, nezinādams vai tur rīts vai vakars, nolēma, ka ir jābrokasto. No palielas mucas ar uzrakstu "5w30" Artēmijs mazākā bundželē ielēja kafijai līdzīgu šķīdumu, iemeta spirāli un, atlaidies padilušā krēslā, atdevās pornogrāfiska satura izdevumiem, kas, plankumaini un daļēji pielipuši pie darba galda virsmas, vēstīja par sen pagājušu dekāžu aktualitātēm kaimiņu republiku erotikas nozarē. Pēc brīža bija gatava iespējams kafija, iespējams nolietota sintētiskā eļļa. Artēmijs, izņēmis spirāli un satvēris karsto skārdeni ar milzīgām knīpstangām, lēnām tukšoja tās saturu, jūsmoja par pārfotografētām vagīnām un pildīja robus savā tehniski vientuļajā eksistencē.
No elektroinstalācijas vadiem nokārtu šķūņa durvju puses atskanēja klauvējiens. Manījis, ka caur durvju spraugām spraucās gaisma, Artēmijs nosprieda, ka ir dienas gaišais laiks. Tas, vai arī kāds labvēlis ir nomainījis spuldzi otrpus durvīm. Kamēr Artēmijs ritināja vaļā varbūtības teoriju, atskanēja otrs klauvējiens. Nu jau spēcīgāks.
-"Cik nepieklājīgi ļaudis!", pie sevis nosprieda Artēmijs un soļoja iepretim durvīm, dažādām skrūvēm un uzgriežņiem čīkstot zem viņa zandelēm.
Pavēris durvis, Artēmijs apžilba. Daļēji no spožās gaismas, ko izstaroja spožā saule nevis neesošā spuldze, bet vēl jo vairāk no 'vietām', kas stutējās viņam priekšā. Artēmijs, gandrīz ieslīcis bezgalīgā siekalošanās un blenšanas ciklā, tika pārtraukts.
-"Sveiki, esmu Darja, Valērija māsa."
Artēmijam no nosvīdušās auss nokrita pazudušais skrūvgriezis.
-"Kāda, kāda māsa?", Artēmijs, teju nespējīgs izdvest šos vārdus, nu jau vērsa savu nepieklājīgo skatienu meitenes virzienā.
-"Valērija...Vaļeras...māsa.", domīgi izteicās meitene.
-"V-V-Vaļera?! Nu ko jūs uzreiz neteicāt?", stostīdamies Artēmijs centās izrādīt viesmīlību, aicinot šo būtni iekšā šķūnī. Nedaudz apdomājies, Artēmijs saprata, ka tā bija grandioza kļūda.
-"Vienu mirkli!", pacēlis rādītājpirkstu augšup, izbīlī izteicās izmisušais jaunietis, kas aši skrēja atdalīt pie darba galda pielipušo pornogrāfiska satura izdevumu kaudzi, kas negribīgi, taču atdalījusies no virsmas, aši aizlidoja mirkt 5w30 mucā.
-"Laipni lūdzu!", nu jau mierīgākā balsī izteicās pie darba galda aizdomīgi stāvošais Artēmijs, kas ar plaukstu centās apslēpt pielipušas, pārfotografētas vagīnas paliekas.
-"Es tik uz brīdi!", izteicās meitene un turpināja, "gribēju nodot ziņu no Valērija, ka pilsētas tirgū ir tazistoru jaunpievedums"
-“Tranzistoru!”, dusmīgi palaboja Artēmijs, gandrīz atraujot plaukstu no neķītrā darbagalda.
Nesapratusi kļūdas iemeslu, Darja turpināja, “Nu lūk, Valērijs - nevīža ir apdedzinājies ar lodāmuru...”
-“Atkal!”, pie sevis nomurmināja Artēmijs.
-“...un iedeva ar sarakstu ar trazistoriem, ko vēlās, lai jūs iegādājaties. Teica, ka Jūs zināšot, ko ar to iesākt!”, pabeidza Darja, saņemot dusmīgu Artēmija murminājumu pretim.
Saruna bija ačgārni īsa, taču pat Artēmijs neatcerējās, kā tā noveda līdz Darjas automašīnai, ar kuru viņa apsolījās Artēmiju aizvest līdz iepriekšminētajam tirgum. Acīmredzot, pašai ļoti kārojās tikt pie jaunām šmotkām un kosmētikas. Lai gan tirgus nebija sevišķi tālu, Artēmijs nespēja atteikt meitenes labsirdībai.
Darjas automašīna bija veca, parūsējusi un iedarbināta grabēja kā no kalna ripojoša, uzgriežņu pilna kafijas bundža negaisa un krusas laikā. Artēmijam par izbrīnu, automašīna izkustējās no vietas un drīz jau grabinājās iepretim pilsētai.
-“Artēmij, kas jūs esat par cilvēku. Mans brālis jūs bieži piemin, taču šķiet Jūs nemaz nepazīstu. Kādas lietas jūs interesē? Ar ko jūs nodarbojaties?”, Darja neveiksmīgi centās uzsākt sarunu.
Savukārt Artēmijs neveiksmīgi centās visus jautājumus pierakstīt piezīmju blociņā. Tad sapratis, ka nespēs noformulēt korektas atbildes sociāli pieņemamā laika periodā, centās atbildēt uz tiem tik un tā.
-“Es nodarbojos ar lietām, kuras man interesē. Pazīstu jūsu brāli un, iespējams, citus cilvēkus. Artēmijs”, Artēmijs stostoties atdarināja sarunu.
-“Un vispār man ir grūti atbildēt uz tik daudz jautājumiem”, viņš turpināja, cenšoties pārvarēt vēlmi šķaudīt un jau priekšlaicīgi meklējot brīvu vietu kabatas lakatiņā, kas sen jau bija pārsniedzis savu kapacitāti un atgādināja kārtainās mīklas pīrādziņu.
Artēmijs bija vienkāršs cilvēks. Viņas bārdas rugāji liecināja par viedumu. Viņa biežās šķavas liecināja par augstdzimtību, un viņa kabatas lakatiņš liecināja par baktēriju orģiju. Neskatoties uz trūkumiem, Artēmijs kaut uz brīdi centās būt valdzinošs. Viņš zināja, ka dzīve viņam nesniegs daudz iespējas un šī iespēja, iespējams, būs viņa pēdējā iespēja. Diemžēl Artēmijs pieļāva rupju kļūdu, pieņemot ka Darja, kā jau Vaļeras māsa, iespējams, ir pazīstama ar elektronikas pasauli.
-"Klau, ja kas...man jau ir vesels maiss ar KT807Б tranzistoriem!", Artēmija plānas sviedru kārtiņas pārklātās lūpas kustējās šarmantās vibrācijās.
Meitenes nesapratnē novērsa skatienu no ceļa un, izliekoties kaut nedaudz pieklājīga, piemiedza ar aci, tūlīt pat to vēršot atpakaļ satiksmē.
-”Turklāt tie ir pavisam jauni. Neesmu nevienu pašu nolodējis”, Artēmijs neatlaidīgi, raustītā balsī bārstījās ar šarmu, taču meitene turpināja izbrīnu ar frāzi, "ja jau Tev ir tik daudz to trazistoru, tad kādēļ Tu vēlies vēl iegādāties dažus?"
Artēmijs, negaidīdams šādu atbildi, aiz pārsteiguma aizrijās, sāka haotiski klepot un tvert pēc gaisa. Darja tūliņ pat bremzēja un, izkāpusi no auto, steidza šarmantajam jaunietim atbrīvot elpceļus, kas neizbēgami noveda pie neieplānotas tuvības.
Artēmijs ikdienā nebija radis redzēt apjomīgas 'vietas'. Vienīgās 'vietas' viņa dzīvē atradās plaknē - teju antikvariāta vecuma erotiska satura izdevumos vai ASCII drukā uz 87. gada ražojuma Robotrona. Šī papildus dimensija darīja Artēmiju tramīgu. Līdz ar elpas atgriezšanos mirkļa tuvība beidzās un, Artēmijam vienlaicīgi par atvieglojumu un vilšanos, abi klusēdami turpināja ceļu uz tirgu. Klusēdami daļēji tāpēc, ka Darja piedalījās automašīnas ātrumkārbas pārnesumu loterijā un visu uzmanību veltīja pareizai ātrumu izvēlei. Daļēji, protams, arī tāpēc, ka Darju pārsteidza tas, ka Artēmijs kārtējo reizi izšņauca nāsi iekš kaut kā, kas varētu būt tikai pīrādziņš.
Piestājuši brīvā vietā pie tirgus, jaunieši izkāpa no auto. Pie elektronikas plača bija saslietas vairākas brezenta teltis gar kurām ripinājās tukšas degvīna pudeles un sintētiskās eļļas kanniņas. Gaisā virmoja svaigas elektronikas smarža, kas Artēmijam radīja sajūtu, ko varētu raksturot ar atdzesētu uzgriežņu ripojumu pa muguru karstā vasaras dienā.
Ašākie un prātīgākie kolekcionāri, modušies no iepriekšējās nakts elektro-burziņa, jau stāvēja garās rindās pēc jaunpieveduma, kamēr lēnākie un iepriekšējā vakarā pārelektrizējušies kolekcionāri turpināja krākt teltīs.
Darja devās šmotku iegādē, kamēr Artēmijs, teju negribīgi, ienira tranzistoru pasaulē.
-“Es esmu kolekcionārs. Es kolekcionēju retus tranzistorus!”, pie sevis nomurmināja Artēmijs. "Tas ir mana aizraušanās. Un kādas lietas interesē Jūs?", viņš turpināja vēl klusākā balsī un nopūtās, par savu nespēju uzturēt sarunu.
Elektronikas placī savests bija krāšņs sortiments gan populārāko, gan eksotisko tranzistoru klāsts no tālām aizkalnu republikām. Artēmijs nostājās kādas rindas gala malā un, izvilcis miniatūru tālskati, lūkojās uz pārdošanā izliktajiem tranzistoriem, spriežot vai vispār ir bijis vērts stāvēt šīs rindas galā. Viņam priekšā tikmēr aktīvi rosījās kolekcionāri, kas, rokās turot lielus albumus, 'mērījās' ar ielaminētiem tranzistoriem. Citi, savu kārtu gaidošie, savukārt atdevās erotiska satura košļeņu faņķiku spēlē, ik pa brīdim viens otru apvainojot krāpniecībā, aizliegtu paņēmienu pielietošanā un paretis iebiedējot ar attāliem radiem, strādājošiem apsardzes, gatera vai citā šķietami iebiedējošā jomā, kas pēc viņu izsaukuma tūliņ pat būtu gatavi nākt un kolektīvi aizstāvēt aizskarto cieņu.
Rinda bija gara un tikpat lēna. Artēmijs jau bija paspējis nodedzināt savas bālās ekstremitātes, mainot to krāsu no līķa baltās uz kečupa sarkano. Pārkarsušais, sarkanais jaunietis, dusmīgi gaidīdams savu kārtu, atritināja Vaļeras doto lapiņu, kas pārsteidzošā kārtā nesaturēja Artēmijam nevienu zināmu tranzistora šifru, bet gan garu sarakstu ar lietām, kas patīkot un nepatīkot Darjai. Neattapīgais Artēmijs, nesapratis Valērija mājienus, pieļāva, ka lodāmura apdedzinātais kolēģis sirgst ar drudzi, atgremojot delīriju papīra formātā. Ieritinājis patīrīti atpakaļ kabatā, Artēmijs turpināja nīkt saulē.
Pavisam nedrīz, gandrīz pienāca arī viņa kārta.
-"Man lūdzu VISUS!", Artēmija priekšā izteicās kāds pavecs kolekcionārs ar milzīgām, biezstiklu brillēm, kas iespējams bija smagākas par viņa galvu. Pārsteigtais tirgonis, protams, neiebilda un tūliņ pat avīzes tūtiņā kolekcionāram sabēra visus atlikušos tranzistorus. Tā...bija pēdējā pile sarkanā Artēmija pacietības. Vārgi uzsitis dūri uz tirgoņa galdiņa, viņš pieprasīja savu tiesu, kas īsu brīdi pēc pieprasījuma nogādāja Artēmiju gādīgos apsarga apskāvienos, kustamies tirgus izejas vārtu virzienā.
Izlidināts no tirgus, Artēmijs nopūtās un devās Darjas automobiļa virzienā, pa ceļam dusmīgi spārdot kādu sintētiskās eļļas kanniņu. Auto bija piekrauts pilns ar šmotkām, nearomātiskām tējām un lētu kosmētiku. Atslēga atradās aizdedzē, taču no meitenes ar izcilajām 'vietām' nebija ne miņas.
Piepeši no kādas tumšas vārtrūmes atskanēja iepriekš pazīstamas balss spiedziens - "PALĪGĀ!", kam tūlīt pat sekoja spalgi čīkstošas gumijas skaņa, kas brīdi vēlāk atklāja sevi baisa, melna auto veidolā, kura virsbūve bija dekorēta ar retiem tranzistoriem. Pie stūres - tumšas ādas krāsas vīrietis ar kuplām ūsām un draudīgu platmali.
-"Viktors Diode!", iesaucās Artēmijs, piesaucot tālo republiku alkatīgākā tranzistoru kolekcionāra iesauku, kas saviem atslēgas vārdiem - "rekets, laupīšana un elektronikas viltošana" - taisījās pievienot arī "sieviešu laupīšana".
Artēmijs aši ielēca Darjas auto un, nostūmis 'šmotkas' no priekšējā paneļa, centās to iedarbināt.
Artēmijam bija aptuvens priekšstats kā vadīt automašīnu. Agrā bērnībā Artēmija tēvs viņu, kopā ar divlitru stiprināto alu kā līdzbraucēju, iemetināja improvizētā, pašdarinātā tankā, solīdams dēlu izlaist tikai tad, kad šis būs apguvis braukt prasmi. Pusotru dienu vēlāk, uz uzrakta lauka pie sagāztas bērzu birzes no pievemtās karamašīnas izvēlās kontuzēts bērns, kas apsolījās, pirmkārt - vairs nekad nevadīt neko, kas pat attāli atgādina automašīnu; otrkārt - nekad nedzert ko stiprāku par kefīru vai kafiju no eļļas bundžas.
Iekāre, protams, mainīja Artēmija priekšstatus par braukšanu.
Atskanēja intensīva grabēšana un, satvēris stūri, Artēmijs piepeši sajuta stiprināta alus nelabuma refleksu, taču, to pārvarējis, viņš trieca pedāli automašīnas izrūsējušā grīdā un jau pēc brīža klabēja nopakaļ " Melnajam Tranzistoram". Ātrumkārbas pārnesumu loterija nebiedēja šo tankā rūdīto jaunieti, taču lielgabala un divlitru stiprinātā alus trūkums to mazliet mulsināja.
Spraiga pakaļdzīšanās. Artēmijs, skaļi grabot, sāka pietuvoties "Melnajam Tranzistoram".
Viktors, izdzirdēdams nevēlamu grabēšanu nopakaļ, palielināja ātrumu, taču par skādi - akumulatoru, elektronikas asorti un bagāžnieka pasažiera piekrautais "Melnais Tranzistors" negribīgi rūca pretim un atteicās lidot virs atļautā ātruma. Likumsakarīgi, pa automašīnas logu sāka birt motociklu akumulatori, ko viltīgais Viktors taktiski lidināja, lai apturētu viņam sekojošo grabuli.
Akumulatori triecienā šķīda, skābei izšļācoties pa karstā pēcpusdienas saulē uzkarsēto asfaltu. Tomēr šis sērskābais (spell check vēlās likt - 'peroksisērskābais'. Nudien, NĒ!) ceļš nebiedēja Artēmiju, no kura braucamrīka logiem asos izvairīšanās manevros izlidoja pa 'šmotkai' un lētam acu zīmulim. Viņš bija determinēts izglābt Darju no Viktora ķetnām. Ne tik daudz ķetnām, kā visdrīzāk - no bagāžnieka.
Akumulatorus mētājošais Viktors bija efektīvi samazinājis sava braucamrīka svaru un pamazām sāka atrauties no Artēmija. Taču viņa pēdējā izmestā skābes bumba izrādījās liktenīga. To rokās nenovaldījis, Viktors neveiksmīgi sagrieza "Melnā Tranzistora" stūri tā, ka tas lielā ātrumā nesās iepretim kāda nelaimīga tilta margām.
Milzīgs blīkšķis. Artēmijs, tikko iepazinies ar bremžu pedāli, uzreiz ar to atdevās intīmās attiecībās, kas rezultējās spalgā riepu čīkstoņā un, inerces iekustinātas, lētas kosmētikas lidojumā pa automašīnas salonu.
Artēmijs, atklepodams pūderi un noslaucījis nearomātisku tēju no sviedrainās sejas, aši izlēca no humpalautiņa, kas tika nostādināts tik dažu soļu attālumā no "Melnā Tranzistora", kas, taranējis tilta barjeru, bīstami šūpojās uz tā malas. Atrāvis sērskābā asfaltā čurkstošo zandeli, Artēmijs piesteidzās pie "Melnā Tranzistora" un pēdējiem spēkiem apturēja tā bīstamās svārstības. Tam sekoja pusdzīvā, toties dusmīgā Viktora replikas aizkalnu republiku valodās, kas atbalsojies upes krastos, saniknoja ikvienu aizsnaudušos makšķernieku.
Uzmanīgi atvēris bagāžnieku, Artēmijs tika nolikts skarbas izvēles priekšā. Tur atradās vietām daiļā Darja, ko viņš vēlējās noprecēt un mūžam laimīgi dzīvot šķūnī. Bet, turpat blakus, atradās arī milzīgā polipropilēna kastē iepakoti reti lieljaudas augstfrekvences tranzistori, ko Artēmijs varētu salodēt uz goda shēmas un mūžam laimīgi dzīvot šķūnī. Viņš saprata, ka izglābt varēja tikai vienu. Turklāt, Artēmijam nepatika pieņemt zibenīgus lēmumus. Tomēr, zibenīgi izspiedis sviedru jūru no pieres, viņš izstiepa roku bagāžniekā, kuru tūlīt pat saķēra Darja, aizkalnu republiku rupeklībām skanošajam "Melnajam Tranzistoram" iegāžoties upē.

Jā, Artēmijs Darju noprecēja, iemitināja šķūnī un atļāvās aiztikt 'vietās'. Taču Artēmiju nekad neatstāja apziņa, ka viņš patiesībā stiepās pēc tranzistoru kastes. Artēmijs klusēja, taču tas viņu mūždien grauza.

Laktozes karavāna

Thu, 30 Apr 2015 14:26:24 GMT

Margo iemalkoja zivju eļļas paliekas no pēdējā saulē iesilušas konservbundžas un pazuda ķieģeļu spraugā. Pa nakti lija. Margo skaitīja žurkas, kas līda ārā no ēkas betona grīdas spraugām, līdz iemiga.
Rīts bija silts un lietus peļķu garaiņi pamazām izdzēsa pēdas par nakts smidzekli. Atradusi neapēstu, viegli iezaļganu sviestmaizi, meitene brokastodama devās tālāk gar aizaugušajām sliedēm. Slapjā zāle mērcēja Margo izdilušos svārkus, kuros pareti veidojas jaunas driskas, uzraujoties uz izlīdušas dzelzceļa naglas.
Pusdienlaika izklaides nodrošināja vēl palikušās stikla lauskas, kas depresīvi slējās kādas pamestas sliežu stacijas logu rāmjos. Frakcionēšanas priekus atviegloja blakus esošais inventārs, kas izbērts visu sliežu garumā. Visbeidzot, atradās meža zemenes. Margo neatminējās, vai pēdējā mēneša laikā būtu ēdusi ko tik svaigu.
Gājiens gar sliežu ceļu turpinājās. Brāzmās bija jūtama tālu degošas kūlas smarža. Iespējams, dega kāda koka konstrukcija. Pārslēgusi kādas dzelzceļa pārmijas, Margo ļauni pasmaidīja.
Dažsimt soļus tālāk, uz kāda soliņa sliežmalē bija izgūlies acīmredzami saguris, nenosakāma vecuma, iespējams, vīrietis vai vismaz cilvēkam līdzīgs miesas gabals, kas pār seju bija pārmetis naģeni. Tēla krākšana un blakusesošā tara - viena tukša, otra pilna, lika Margo raito gaitu pārvērst par klusu piezagšanos uz pirkstu galiem.
Margo garšoja alus. It sevišķi svešs alus, kas labvēlīgu apstākļu dēļ, šad tad nonāca viņas rokās. Karsti! Mazliet sareibusi viņa piesēda uz teju izjukuša dzelzceļa tilta. Uzskrūvējusi korķīti uz nu jau tukšās taras, meitene to lidināja strautā, kas šalkdams grauza tilta balstus.
Saule sāka izdvest pēdējos starus caur krūmu biezokni, kas ieskāva sliežu ceļu. Uzspiesti līgodamies, Margo meklēja patvērumu rēgā, kas reiz nesa Dulvenes dzelzceļa stacijas nosaukumu.
Nakts bija vēsa. Margo bija grūti iemigt, jo pat grauzēji snauda.
Dulvene. Ciemats, kura manāmākais sasniegums bija kritums no pirmās uz pēdējo vietu novada draudzīgāko ciematu sarakstā. Viena gada laikā. Par iemeslu tam bija tas, ka ciematu pārņēma Dulvenes biezpiena kartelis. Nosaukums ir maldinošs, jo patiesībā kartelis pārvaldīja arī siera, krējuma un citu piena produktu cenas visā novadā. Karteļa izvirusī ietekme novadā bija pat panākusi mājas piensaimniekošanas liegumu, kas katram pārkāpējam draudēja sākot ar grandioziem maciņa tukšošanas pasākumiem līdz pat vairākiem gadiem ķurķī. Izskausti bija pat bēdīgi slavenie mētelīšu virinātāji, kas tumšās patiltēs reiz tirgoja dziļās kabatās slēptus importa sierus. Drīz arī pagrīdes Čedara tirgotavas padevās korumpētā likuma priekšā.
Margo uzmodās īsi pirms saullēkta. Lēkādama no vienas kājas uz otru viņa pamazām atguva naktī pazaudēto siltumu. Mirkli vēlāk arī staciju pildīja sildoši rīta stari. Meitene apsēdās uz sliedes un pacietīgi gaidīja. Viņas dibens drīz vien uztvēra patīkamas vibrācijas no vēsās sliedes. Diemžēl, šis nebija laiks vēsa, vibrējoša tērauda izklaidēm. Margo aši cēlās kājās un mērķtiecīgi atkailināja krūtis.
Pēdējais vilciens no Bērumiem uz Naicāri savu galējo dīzeļdegvielas pili atklepoja jau labi sen. Mīklainos apstākļos iegāzies Vīkaļu purvā, tas jau gadu gadiem vietējo iedzīvotāju tumšajos pagrabos piesārņoja dzērveņu ievārījuma burkas ar savādi patīkamu ogļūdeņražu pēcgaršu. Neskatoties uz šo - novada lielāko un vienīgo dzelzceļa traģēdiju, sliedes vēl izretis tika izmantotas.
Mintauts - jauns un neattapīgs karteļa piena reaktora operators no Dulbenes šobrīd aijājās ciešā miegā kādā aizaugušā grāvī pie sliežu ceļa. Uzmodies ar sāpošu pakausi un mežonīgu migrēnu, viņš lūkojās debesīs. Dzīves nieki viņu neuztrauca. Viņš bija iemīlējies. Un kontuzēts. Smagi kontuzēts.
Tas, kā jaunietis nonāca šādā situācijā, ir vesela ačgārnu notikumu virkne, kura ļoti attāli iesākas ar teikumu - 'reiz tapa Mintauts'. Viņa tēvs - dzelzceļnieks, dzejnieks un Dulbenes rekordists atskurbtuves apmeklējumu skaitā. Māte - kaktu vokāliste, notiesāta un atpūšas cietumā par ārpus likuma saimniekošanu ar piena produktiem. Mintauta pašuzstādīts mērķis bija no vecākiem sagrābstīt tās labākās īpašības. Pustukša blašķīte viņa žaketē ar katru malku virzīja viņu tālāk no uzstādītā mērķa. Neskatoties uz to - Mintauts varēja lepoties. Viņuprāt, viņš pats Dulbenes ciematā bija ar viszemāko 'promiles / relatīva lokomotīves vadītprasme' attiecību. Šāds sasniegums nebija nekas grandiozs, jo ciema dzejnieks, kas šobrīd vārtījās kādā atskurbtuvē bija otrs kandidāts uz šādu titulu. Lai vai kā, šāda prasme Mintautam deva iespēju piehaltūrēt karteļa piena produktu kontrabandas operācijās.
Īsi pirms attapšanās uz sliežu ceļa ar sašautu sirdi un sāpošu galvu, Mintauts lokomotīves kabīnē centās aizdedzināt no blašķītes satura tapušas atraugas. Viņa ne sevišķi atbildīgo hobiju pārtrauca tālumā redzams, puskails šķērslis. Zibens viņu sasper, bet tā bija mīlestība no pirmā aizstikloto acu skatiena. Mintauts aši rīkojās.
Skaļa bremžu čīkstoņa negribīgi palēnināja vilcienu. Vilciena sastāvu rati spiedzoši bārstīja dzirksteles, piena cisternās sāka veidoties krējums un no paletēm grāvī aizripoja vairāki zinātkāri siera rituļi. Piena produktu karavāna, kuras lokomotīvē sēdēja plaši muti papletis, amora pārņemts jaunietis, apstājās tik dažu olekšu attālumā no puskailā šķēršļa.
Mintauts lempīgi, taču gana veikli izlēca no lokomotīves. Ar šarmu kūpošām ausīm, viņš stalti soļoja iepretim savai nākotnes bērnu mātei. Par Mintauta izbrīnu, priekšā neviena nebija. Jaunietis uz brīdi centās atminēties jēdziena 'alkohola delīrijs' nozīmi, līdz viņa pasauli aptumšoja spēcīgs belziens no mugurpuses.
Margo, mazliet trīcoša, zibenīgi pārtapa par apģērbtu šķērsli uz sliežu ceļa. Nostiprinājusi uzticīgo labības spriguli uz muguras, meitene saudzīgi pārvēla snaudošo jaunieti pār vēso sliedi un ķiķinādama noskatījās viņa ripojumu grāvī. "Savādi", viņa nodomāja, jo izskatījās, ka šis jaunietis smaida.
Margo bija aptuvens priekšstats par to, kā iekustināt šo piena produktu karavānu. Taču šai liktenīgajai dienai viņa bija gatavojusies jau sen. Pašpārliecināta, manipulējot ar svirām un kloķiem, meitene piespieda lokomotīvei izdvest mellu dūmu mākoni un uzsākt lēnu gaitu pretī jaunam laikmetam, kas novada vēstures hronikās iesāka jaunu lapaspusi ar virsrakstu - 'Piena kari'!

Aptaurēta pastaiga

Fri, 10 Apr 2015 12:50:00 GMT

Vilhelms padeva roku Ancei, kas kāpa ārā no piesmakuša vilciena, taču pretī saņēma smagu, padilušu čemodānu.
Abi devās uz tuvākās viesu mājas pusi, uz kuru veda krāsainiem krītiņiem zīmētas bultiņas uz noguruša asfalta.
-"Cik jauki", nodomāja Ance, kas priecājās par potenciālās naktsmītnes izdomu.
Naktsmītnes telpu gaišumu dzēsa drūmā sieviete reģistratūrā, kas pret istabiņas atslēgu ķīlā ņēma Vilhelma monokulāri.
Sarūgtināts Vilhelms uz piekaramā balkona smēķēja pēdējo cigāru un prātoja plānus nākamajajam rītam. Nogurusī Ance jau snauda.
Pilsētā plosījās mēris. Ejot pa bruģētu aleju abus pārsteidza žigls sivēns, kas pazuda krūmos, un īgns vīrs zābakos ar plinti.
Neceļi un meža biezokņi. Ticis līdz ūdenstilpnei, Vilhelms izvilka blašķīti un, malkodams brūnu nektāru, tālumā vēroja Anci, kuras tievas kājas ļurkājās nepareizu apavu izvēles un nesabalancēta uztura dēļ.
Novilcis cilindru, viņš izvilka no tā tauri, trīs reizes notaurēja un klausījās. Trīs reizes taurē pūta arī Ance. Taču, atskaitot attālu plintes plaukšķināšanu, abi vēlamo nesadzirdēja.
-"Nepareizs laiks un vieta!", lūkodamies kabatas laikrādī, noburkšķēja Vilhelms, paslēpa tauri cilindrā un devās prom.
Atgriežoties pilsētā, abi veica vairākus kontroltaurienus līdz nonāca pie kādas akas bruģētā skvērā.
Ance bija nogurusi, taču Vilhelms vēl apņēmīgi skaitīja minūtes. Nonācis līdz 'astoņi', viņš paslēpa kabatas laikrādi un atsāka taurēšanu. No kastaņa nobira daži kastaņi un iebira akā. No akas atskanēja doba taures skaņa. Vilhelms sarauca uzacis. Ance, izvilkusi mazāku taurīti, no tās izspieda pīles pēkšķienus atdarinošas skaņas.
Sataurēšanās turpinājās vēl vairākas minūtes. Skvērs piepildījās ar pilsētiņas iedzīvotājiem un neveselām cūkām.
-"Jūs, jūs...esat aptaurēti!", izteicās visdrošākais no viņiem.
Abi veica dažus noslēguma pūtienus un devās prom, laužoties caur blīvo, izbrīnīto un paretus rukšķošo pūli.
Atguvis monokulāri, Vilhelms priecīgs sēdēja vilcienā un ar pirkstu aizrādīja par nepilnībām Ances pierakstu blociņā.
Blašķītes uzpildījums sasniedza pēdējo pili. Vilhelms ar mutautiņu nospodrināja tauri un centās iemigt kupejas neērtajā gultā.
Anci pamodināja Vilhelma krākšana. Tas bija saulains un silts rīts.
No vilciena pa priekšu tika izmests čemodāns. Tad abi izkāpa. Iepretim kalnu grēda. Uzpildījis blašķīti un iegādājies cigārus no politkorekti iesauļota tirgoņa kalna pakājē, neizgulējušais Vilhelms spicēja ūsas. Ance uzvilka zābakus.
Tūkstoš metru augstāk palika auksti. Tika uzšķērsts čemodāns un uzvilktas siltākas drēbes.
Vēl pustūkstoš metru augstāk izbeidzās blašķītes pildījums. Ance, izlūgusies no Vilhelma cigāru, praktizēja smēķēšanu. Pāris ik pa brīdim apstājās, veicot novērojumus ar monokulāri. Vairākas nopūtas un smagums kājas.
Abu nogurumu pārtrauca attāla taurēšana. Vienveidīgās un grūti pievaramās takas vairs nebija šķērslis ašam skrējienam augšup.
Vilhelms apstājās un izvilka rokas pulksteni.
-"Ir laiks!", viņš aizelsies izteicās, norādot uz Ances tauri.
Atskanēja spalga pēkšķēšana. Pēc brīža tai pievienojās spēcīga taurēšana. Abi tandēmā centās sasaukties, izmantojot visu savu plaušu spēku.
Auksts vējš un uzglūnoša krēsla. Nosalušas ekstremitātes un izmisuši, aizsmakuši pūtieni.
Vilhelms, pārtraucis taurēt, aizdedzināja sērkociņu un centās saskatīt laiku.
-"Nesasaucām!", vīlies Vilhelms nolaida Ancei tauri.
Ance, dusmīga, veica vēl divus žēlus pūtienus un aizlidināja tauri aizā.
Ledainām rokām aizsmēķējis pēdējo cigāru, Vilhelms devās lejup. Ance apraudājās. Tikai pēc brīža, noslaucījusi asaras, viņa - nosalusi un dreboša - sekoja Vilhelmam, kas bija jau pazudis miglā.

Alas dēļu grīdā

Fri, 17 Jan 2014 13:12:18 GMT

Kalsnajam Igoram atkal spīdēja ačeles, jo viņš viens pats, sačokurojies kādā istabas stūrī, izēda Ļenas tantes dzērveņu ievārījumu, kura virskārta bija noaugusi ar pamatīgu pelējuma segu. Ar vienu slābanu roku burkā un otru - lipīgu uz nodzērveņotajām sporta bikšelēm, Igors pārlaimībā skaitīja visas tās telekomunikācijas iekārtas, ko piespiedu kārtā bija atsavinājis jocīgā mēlē runājošiem jaunēkļiem.
Igors bija aizmirsis skaitļus, taču piepeši uz tapetes parādījās koši sarkans, starojošs sešinieks, kas pa sienu plūda kā dzērveņu ievārījums. Izkārta mēle paliecās tam pretim un centās to nolaizīt. Ar garšas kārpiņām skāris iedomu krāsas, Igors secināja, ka tās viņam garšoja. Ripinoties pa dēļu grīdu viņš izlaizīja visus istabas stūrus, līdz šķita, ka ir pagaršojis visu, ko šī istaba viņam spējusi dot. Bet nu tomēr sapuvusī sprauga dēļu grīdā viņam nelika mieru. Klusā balstiņā vinš lūdza:
-"Ķitmīt, ķirmīt! Nāc ārā. Es vēlos Tevi nolaizīt!".
Taču ķirmīts nenāca.
Igors nabadzīgi, lipīgās, slābanās rokas starp kājām iespiedis, šūpojās uz carumainās dēļu grīdas un vēroja, kā košā zapte lēnām aizslīdēja gar sienu, gar gareno grīdas dēļu spraugām uz ķirmīša pagrīdes valstību.
Izkāris skabargām apsēsto mēli, Igors sāka izmisīgi kasīt kāju. Aplauztiem, netīriem nagiem viņš rāva ādu nost no kādas uzbāzīgas niezītes, mazliet virs ceļgala. Plēšot slāni pēc slāņa, viņš nonāca līdz kādai zemādas aliņai, no kuras viņu sveicināja smaidīgs ķirmītis. Ķirmītis pamāja ar rociņu un ienira epidermas aliņā.
Ievilcis skabargaino mēli atpakaļ mutē, Igors izbīlī centās pielekt kājās, taču viņa novājinātās ekstremitātes viņu vairs nespēja noturēt stāvus. Nogāzies uz dzērvenēm nošķiestā mūļa, viņš nevarīgi iepriekš neredzētā spogulī vēroja, kā laimīgais, dziedošais ķirmītis viņu sacaurumoja līdz brīdim, kad iestājās tumsa.