Brīžos, kad mazkustīgie radītāji vārtījās uz pleķainā tepiķa, mazā Anna izmantoja mirkli, lai nobaudītu kādu konfekti. Savu īso bērna augumu viņa kompensēja pakāpjoties uz visai vienaldzīgā, snaužošā tēla, kas, turot rokā pusizdzertu glāzi, smagi pūta nožēlas izelpas. Knapi pārsniegusies pār skapīša malu, Anna cerēja, ka kaut kur starp sagāztajām karafēm atradīsies arī viņas mīļotā konfekšu kārba. Pats skapītis oda pēc indīga dzērveņu sīrupa, kas sacukurojies līmēja karafes pie skapīša virsmas. Taču mazajai Annai spēka bija gana un, pārbīdījusi lipīgo stikla taru, viņa tika pie kārotā.
Nokāpusi no snaužošā tēla, Anna ar konfekšu kārbu steidzās uz rotaļu stūrīti pie sava vienīgā drauga - plīša lācīša, kurš manāmi nošļucis prasījās pēc remonta un veļas mašīnas vizītes. Pleķains un bez pogotās acs, bet tomēr Annai tik mīļš un uzticams. Viņa piesardzīgi pavēra konfekšu kārbas vāku un manīja vēl trīs, spīdīgā, krāsainā folijā tītas konfektes. Bērna prātā valdīja eiforija. Vienu pēc otras, Anna izsaiņoja konfektes no mirdzošajiem apvalkiem un salika tās rindiņā uz caurumotā tepiķa. Norādījusi draugam sargāt saldumus Anna aizsteidzās prom, pēc brīža atgriežoties ar ūdens kausiņu rokās, ko nolika turpat pie konfektēm. Saplaukšķinājusi mazās roķeles, viņa vienu pēc otras lika konfektes sev mutē - izbaudot gan maigās šokolādes garozu, gan cukuroto mantiju, gan dievišķo pildījumu, kas ar savu stingro raksturu koda mazās Annas sarkanīgajos vaigos.
Konfektes bija beigušās, taču bērns pretstatā staroja laimē. Pasaulīgais karuselis iegrieza mazo Annu, kas neveikli centās piecelties kājās. Viņas redzes loks peldēja un stāja šūpojās. Uzsākusi lokveida skrējienu pa tepiķi, mazā Anna paklupa uz kāda guļoša kamieļa, kas tuksneša vidū kalta karstajā saulē. Visapkārt smiltis un sausums. Mazā Anna pēdējiem spēkiem iekārtojās kamieļa ēnā un vēroja karstās gaisa plūsmas veidojam krāšņas mirāžas viņas sagurušajām acīm. Mazā Anna redzēja sevi smaidošu un gādīgu vecāku pavadībā. Tālumā rādījās plaša rotaļu istaba, pilna ar viņas draugiem. Īstiem draugiem, bez pūku un porolona pildījuma.
Sausums. Slāpes. Anna šīs sajūtas labi pazina. Viņa savā bērna prātā jau saprata, ka pēc īslaicīga brīža laimes sekoja posts. Gluži tāpat kā kamieļiem, kas iepriekš dejoja uz zvaigžņotā tepiķa un tagad saguruši snauda karstajās tuksneša smiltīs. Pēc brīža arī Anna atdevās miegam.

Izmocītais bērns uzmodies sev priekšā manīja dejojošos kamieļus, kas atkal bija atguvuši cilvēka veidolu. Arī smiltis bija pārtapa par tik netīro tepiķi. Mazā Anna aizrāpoja līdz savam plīša draugam, kas uzticīgi sargāja ūdens kausiņu un no tā padzeroties bērnam palika vieglāk. Anna atspiedās pret birstošo sienu un turpināja vērot tepiķa deju ar no jauna uzpildītām karafēm un glāzēm.
Mazā Anna gaidīja dejas izskaņu un cerēja uz to, ka kāds būs atkal atnesis konfektes.