Zuze knapi spēja rokās noturēt mikrofonu. Tam bija īss vads, tizls statīvs, kā arī pati Zuze nebija tas izveicīgākais cilvēks. Dziedāja viņa arī visai draņķīgi. Brīžam ķērca, kunkstēja un šļupstēja. Neturēja ne meldiņu, ne vispār atcerējās dziesmu vārdus. Neskatoties uz to viņas pozīcija grupā bija visai droša. Jau no pirmās reizes, kad talantīgais piecmetālu elektriskās kokles lietpratējs Ģirts ieraudzīja viņu kailu guļam pie telts Oranžā Akordeona festivālā, tālajā deviņdesmit septītajā, kad uz skatuves stājās nāves šlāgera trijotne "Dēmonu alutiņš"; Ģirts Zuzi iemīlēja. Tas tik bija grautiņš. Bauskas šlāgerveterāni ar savām triecienziņģēm nolīdzināja festivāla skatuvi ap kuru apreibinātais pūlis atdevās anarhijai. Apgāzta ūdens cisterna, izdemolēta kūts, izdzerts viss novada alus. Tādu grautiņu neviens sen nebija piedzīvojis. Bet Ģirtam ālēšanās nemaz nebija pa prātam. Viņš tik no droša attāluma vēroja daiļo Zuzi, kas dubļainā kleitā lēkāja pa izdemolētās kūts cūku aploku. Viņas krūtis lēkāja gaisā un viņas smaids kārdināja topošo muzikantu. Cūkas rukšķēja un tā arī bija tā diena, kad Ģirts aicināja Zuzi dibināt savu nāves šlāgera grupiņu. Protams, Zuze, mazliet iereibusi, todien neko neatcerējās. Bet Ģirts bija uzstājīgs visu ceļu atpakaļ uz Rīgu. Viņš pičpaunā nesa šo piedzērušos radījumu līdz viņa piekrita.
Anatolijs savukārt ienīda Zuzi. Nevar noliegt, ka viņas krūtis arī viņu valdzināja, bet ne jau tas bija galvenais iemesls. Anatolijs grupiņā spēlēja bungas. Viņa inventārā ietilpa arīdzan milzīga svara bumba, kas tika piestiprināta pie viņa kājas. Lieki teikt, ka uz skatuves šis jaunietis nebija sevišķi mobils. Bet viņš mīlēja nāves šlāgeri un ienīda Zuzes anarhisko balsi. Tā viņš arī bija izteicies par Zuzi Ģirtam. Ģirts, savukārt, tūlīt pat krāva Anatolijam pa seju un pieslēdza šo pie svara bumbas, liedzot jelkad pamest šo muzikālo kolektīvu.

Nu lūk. Šie jaunēkļi, jeb muzikālais kolektīvs “Likteņa Izkapts”, kārtējo reizi muzicēja kādā ūķī, kur paralēli Zuzes skaļajai ķērkšanai notika publiska izrēķināšanās, alkohola pārtēriņa izrietošās sekas un paša ūķa demolēšanas pasākumi. Kā jau parasti - nāves šlāgera ritmos.
Pabeiguši muzicēt, saņēmuši 20L honorāra, jaunēkļi lavījās prom pa slepeno izeju, kas bija piesegta ar netīru galdautu. Anatolijs ar lielu piepūli, sviedru straumēs vilka savu svara bumbu, kamēr pa priekšu izklaidīgi soļoja Zuze. Viņai nopakaļ, protams, Ģirts, kas nekad nelaida garām iespēju aplūkot Zuzes kārdinošo pēcpusi, kas iespīlēta šaurās biksēs tecināja Ģirtam siekalas pār lūpu. Pēc brīža visi mūziķi busiņā un tālā ceļā mājup.

Tāls ceļš priekšā. Divi izlēma pasnaust. Ģirts, kurs šobrīd koncentrēja savu uzmanību uz Zuzes pieklājīgā izmēra krūtīm, iemigt nespēja. Ne arī īsti drīkstēja. Gaužām vienkārši Ģirts šobrīd turējās pie busiņa stūres. Un riskēja. Populārs uzskats valda, ka braucot pie stūres skatiens ir jākoncentrē uz asfaltu, bet Ģirtam svarīgākas gan bija Zuzes neaizsniedzamās krūtis. Lieki pieminēt, ka Zuze ikdienā viņam nemaz nedeva. Un ar ikdienu, protams, ir domājams “jebkad”.
Tumša nakts. Mierīgs ceļš. Bet, bet - te piepeši no meža ceļa ārā izšāvās kāds mells busiņš tonētiem stikliem - nāves šlāgera ritmiem un cigarešu izsmēķiem spraucamies caur nelielajām šķirbām tajos. Šis baisais spēkrats, iebraucis pretējā joslā, ieņēma agresīvi tuvu intervālu, demonstratīvi draudēja to samazināt un visbeidzot centās iegrūst “Likteņa izkapti” likteņa grāvī. Tas viņam izdevās - uzmetot gaisā grants šalti, tas muzikantu busiņu ielidināja nevēlamā, uz grāvi mērķētā trajektorijā, līdz tas apmetās gaisā un pēc baismīga kūleņa mirka uz jumta guļam urdziņas stindzinošajā ūdenī.

Klusums. Zuze atvēra acis un konstatēja, ka ir augšpēdus, iekārta drošība jostā. No viņas pieres atdalījās asins lāss un uzpilēja uz Anatolija zaļajām apakšbiksēm, kuru īpašnieks šobrīd bezsamaņā slīka dubļainās urdziņas straumē, kas nu jau tecēja caur busiņa salonu. Ģirts - mīzala - savukārt jau bija labu gabalu prom - egļu jaunaudzē. Viņu mulsināja spriedze un Anatolija apakšbikses.
Pie izsistā busiņa loga parādījās kāds skarba paskata vīrietis, kas, ar pārdabisku spēku atlauzis busiņa deformētās durvis, Zuzei sniedza palīdzīgu roku. Izķepurojusies no drošības jostas, pieklājīga izmēra krūšu īpašniece tika izvilka no grāvja. Ieraudzījusi skarbā paskata vīrieti viņa ieķērcās sev raksturīgā balsī.
-”Neviens tevi šeit nedzirdēs”, atcirta visai mierīgais vīrietis, kas no ādas jakas izvilka cigāru un to aizdedzināja.
-”J-j-jūs!”, baisi izteicās izbiedētā Zuze.
-”Jā, mēs!”, atcirta cigāru kūpinošais vīrietis un turpināja:
-”Un ko, jūs domājāt, ka jūs tā vienkārši varēsiet muzicēt. Ha!”, šis iesmējās un no nāss laida dūmu mutuli.
-”Pie mums ir tikai viena nāves šlāgera grupa. Un tie esam mēs! Saprati?!”, dusmīgi turpināja vīrietis.
Drebošā Zuze piekrītoši pamāja ar galvu, acīmredzami zinādama šīs liktenīgās tikšanās nozīmi.
-”Un tagad saki mūsu vārdu!”, nikns izteicās dusmīgais vīrietis, nospļāvās un sagrāba Zuzi aiz kakla.
-”Dē-de..”, Zuze smakdama nespēja pārvelt pat dažus vārdus pār lūpu.
-”Turpini!”, iebļāvās vīrietis un nometa Zuzi zemē, atbrīvojot viņas iepriekš cieši saspiestos elpceļus. Zuze instinktīvi ieklepojās un veldzēja gaisa trūkumu, taču nelika agresīvajam vīrietim gaidīt:
-”Dēmonu alu...”, iesāka Zuze, taču nepabeigusi sakāmo apklusa.
Tūlīt pat cigāra un ādas jakas īpašnieks saņēma spēcīgu belzienu pa pakausi, ko viņam sniedza piecmetālu elektriskās kokles uzstājīgais korpuss. To rokās turēja asiņaini zaļo apakšbikšu īpašnieks - Anatolijs.
-”Likteņa izkapts!”, viņš skarbi noteica, sniedzot daiļajai Zuzei roku.
Zuze piecēlās, skūpstīja Anatoliju un abi lēnā gaitā pazuda tālum tālu pa asfaltu, aiz sevis velkot smagu svara bumbu.