Es esmu kā lupata. Ļauju sevi mētāt no viena pie otra, peldināt netīros un smirdīgos ūdeņos, mīdīt ar kājām un visbeidzot uzmest uz sētas staba par apsmieklu visiem. Šoreiz - pirmoreiz es nenovelšu vainu uz savu raksturu. Nē, es spētu sevi turēt vismaz kājslauķa godā [kas būtu kaut nedaudz labāk - kaut kājām mīdāms, bet nepārvietojams un pastāvīgs], ja vien to ļoti gribētu.

Kādēļ es negribu...?