Tik dīvains skumīgums visapkārt. Viegli zeltainajās koku lapotnēs, nebūt ne pirmā svaiguma zālē un smeldzīgajos aizlidojošo gājputnu kliedzienos. Aizvien tumšākajos vakaros, un perfektajās nakts debesīs. Zvaigznes, ak kungs, kā es pēc tām ilgojos! Ilgojos pēc kāda, kurš spētu tās ielikt manās plaukstās. Un patiesībā jau man nevajag tās zvaigznes, nevajag spožas lietiņas un varu. Pie velna, aizmirstiet...! Man vajag kādu. Tā vienkārši - to, to īpašo kādu.
Man vajag Viņu. Un nevienu citu.
Bet Viņam? es - vienas nakts izklaide, viena no spēļmantiņām Viņa smilškastē.

Tu domā, man nav jūtu?!?! ;(((