Un jau atkal es neizturēju. Ienīstu savu raksturu, jeb pareizāk sakot - bezraksturu. Kā arī nespēju pateikt -nē, kad tas ir patiešām vajadzīgs.

Vai es tiešām nesaprotu, ka tādējādi es tikai bojāju sev dzīvi?! RRRRR..... esmu dusmīga uz sevi, kaut gan... bija labi. Lieliski. Atkal būt ar viņu, tik tuvu...

Laikam esmu krustcelēs, un neciešu to. Ļaut sevi pazemot, ļauties kaislībām un apmātībai, lai pēc tam atkal ciestu mēnešiem ilgi, vai reizi par visām reizēm pielikt tam punktu...? Bet negribas. Maita, es varētu tevi nolamāt visrupjākajos pasaules lamuvārdos, bet jau tūlīt pēc tam man sagribētos uzspiest bučiņu tev uz deguna un pateikt - piedod. Es tā negribēju. Un tu man nozīmē pārāk daudz, lai mocītu sevi neļaujoties tam, ko jūtu.

Kad es beigšu sevi mocīt? Un kad to beigsi darīt tu?