Pamazām jūtu, kā viss noplok. Jūtu ziņā. Var salīdzināt ar jūru negaisa laikā, jā jā - zinu jau, ka banāli izklausās ^^

Bet vispār man šķiet, ka pārāk reti esmu mīļa un laba pret tiem, saviem mīļajiem cilvēciņiem. Bet to taču vajadzētu darīt pēc iespējas biežāk, jo ne viss ir mūžīgs, diemžēl arī tuvi cilvēki nedzīvo mūžīgi. Un tad jau iespējams būs par vēlu...
Nu, nekas. Vēl taču man ir laiks. Labošos :)