| Golden apple from the stranger at the door |
[Jan. 24th, 2013|01:09 pm] |
| [ | noskaņojums |
| |  depressed | ] |
| [ | mans iedomu draugs klausās |
| | soul asylum- Runaway train | ] |
Gribas lietas.
Un tā,lai par visu nedomātu, varētu aizmirsties. Lai realitāte pagaida, tā tāpat pienāks.
Pat sapņos vairs nav no tās glābiņa un vienīgais iespējamais izejas variants vajā. Es negribu atkal nonākt tur, bet laikam jau nāksies. Un tad lai kāds man pamēgina kaut ko kladzināt par vājumu un tamlīdzīgad svētulīgas glupības!
Jūs vienmēr esat šeit, kad jums kaut ko vajag no manis, bet kad man kaut ko vajag, tad pēkšņi nav neviena(Ir daži izņēmumi un paldies viņiem).Katram ir savs mērs, ko var turēt. Arī pašiem pozitīvākajiem cilvēkiem.Un nestāviet un nebrīnieties, kas mums ar mīļumu ir noticis, kapēc mēs vairs nesmaidam un esam tik nopietni, un, galu galā, beidzot sakam visu, kā ir (Un pārsvarā tās nav tās patīkamākās lietas)! Cik daudz var cilvekos vilties, dot un dot pilnībā neko nesaņemot atpakaļ, tikai tukšus solījumus, kas nekad netiek pildīti???
Tikai nesapotu,kāpēc tas vēlarvien mēdz sāpēt? Kur ir tā sasodītā čaula, aiz kuras nesāp nekas?
Gribēju nonākt otrā pusē, nesanāca, nonācu tikai smukā iestādījumā ar atslēgām un restēm. Un smago zāļu artilēriju.
Ne jau dēļ cilvēkiem tā ir, ja tā būtu tikai dēļ viņiem...
Bet ko es čīkstu? Es patiesībā esmu sabiedrības pabira.
Ko es sagaidu, ja ieraujos sevī kā ezis un uz visu saslienu adatas?
Es gribu aizmirst ne vien to, kas notiek un taisās notikt, bet arī pati sevi.
Es pat nezinu, kā viss savārījās tādā putrā, kur ir tas punkts, no kā viss aizgāja uz leju. Kaut gan liekas, ka zinu gan- visa vaina ir tajā, ka man vienmēr ir bijusi milzīga patstāvības tieksme- ātrāk no visiem prom, ātrāk pašai uz savām kājām, vienalga ar kādiem līdzekļiem, vienalga, ka bieži kāpjot pāri pati savam līķim, dzīvojot badā, pārstrādajoties utt, utml, bez tam man vienmēr ir bijis grūti lūgt/pieņemt palīdzību no malas. Man normāli šķiet cīnīties jebkādiem līdzekļiem. Tikai,diemžēl, reizēm arī es nogurstu. Un tad, kad es nogurstu, tad ir pavisam sūdīgi, tas nozīmē, ka vienreiz ir iestājusies bezizeja. Daudzus esmu redzējusi salūztam jau krietni agrākās stadijās.
Un, jā, kā es vispār uzdrošinājos salūzt, es taču, pie velna, esmu tā, kurai vienmēr visi ir jāglābj!
Lietas sākumā paradījās, lai saglabātu enerģiju, varētu pēc iespējas vairāk strādāt, vēlāk tas sāka kalpot, lai aizmirstos (Bet aizmirst to visu nav tik vienkārši- 6 izvarošanas, to, ka prominences tevi var ņemt un pa kapeikām pārdot radiniekam,kam sasodīti esi iepatikusies un pēc tam tev pat nav tiesību nekur sūdzēties, tev drīzāk ir nepatikšanas par to, ka esi šo radinieku piekāvusi utt, utjp), salāpītu salauzto ego un aizpildītu ciet absolūto savas bezjēdzības sajūtu, pašlaik tās kalpo lai vienkārši tiktu pāri katrai sasodītajai dienai.
Nevaru teikt, ka esmu redzējusi visas pretīgākās cilvēku sejas, jo baidos, ka,līdzko to patiekšu, parādīsies vēl kāda.
Seems like I should be getting somewhere
Somehow i`m neither here nor there
http://www.youtube.com/watch?v=HDl3iUo__dY
Kādreiz pat iedomāties nevarēju, ka šī dziesma perfekti atainos arī manu dzīvi. |
|
|
sick