| what dreams may come |
Aug. 23rd, 2014|09:40 pm |
Pastaigas ar Mīļumu un mazo pa dzimto Āgenskalnu ir kaut kas neaprakstāmi foršs.
Kaut kas tāds, kā man pietrūks, kad tā vairs nebūs.
Šodien, piemēram, pie Māras dīķa barojām pīles, risinājām sarunas par zirnekļu sugām Latvijā, sfinksa žurkām utt, vērojām, kā viens vietējā kaluma varonis pusstundu cenšas noiet kādus 10 m līdz savam pudelesdraugam, visu laiku iet uz rinķi vien, nevis uz priekšu un beigās, drauga, kuram tas viss apnika, pamests, izdomā turpat arī pagulēt. Satikām L ar dēliņu R, kurš bija ļoti draudzīgi noskaņots pret mūsu mazo un nesaprata, kāpēc viņa nenāk spēlēties, bet guļ.Iegājām arī ciemos. Pēc tam satikām cilvēkus, pie kuriem es aizpagājušajos Līgo atstāju savas ādas bikses. Arī iegājām paviesoties, bet par biksēm, protams, es aizmirsu paprasīt. Tad gājām mājās, pa ceļam salikdami kopsavilkumu savam iepriekšējam dzīvesveidam. Secinājām, ka, ja nepieteiktos mazā, viss būtu ļoti bēdīgi beidzies. Dievs jau nav nekāds mazais bērns (vai nu kas tur ir, ja vispār kaut kas ir), vairākas lietas, kas toreiz šķita neveiksmīgas, noveda pie brīnuma ratiņos. Ja toreiz viss, pēc mūsu toreizējās domāšanas, būtu norisinājies veiksmīgi, mazā brīnuma nebūtu.
Bet es esmu laimīga, ka viss ir tā, kā ir. Kaut kas tāds, par ko es pirms gada pat sapņot neudzrošinājos. |
|