| Pirmdien Jānītim sāpēja kāja. |
[Nov. 13th, 2014|11:49 am] |
Nedēļa sākās jau svētdien un ir, mjā, diezgan interesanta...
Svētdien visi trīs bijām ciemos pie nu jau ģimenes draugiem. Nedaudz sāka sāpēt zobs, bet varēja paciest. Atnācām mājās, mazliet pagulēju un secināju, ka nu jau zobs sāk sāpēt tā tīri solīdi un manāmi. Centos apārstēt, bet bez rezultātiem.
Pirmdiena. Atstāju sīko vīram pieskatīt un jozu uz Torņkalna poliklīniku kaut ko darīt lietas labā (Zināmu iemeslu dēļ Stomatoloģijas institūtā nav vēlmes rādīties), jo nevēlējos, ka rezultāts ir tik pat forša žokļa operācija, kā vairāk, nekā pirms gada. Iestādījumā biju pirmo reizi. Atstāja padomju laika atmosfēras iespaidu- lejā vestibilā tirgo kaut kādus adījumus ar spīguļiem, viss apskretis un reģistratūrā ir jāgaida pusstunda, kamēr kāds vispār ieraudzīs, ka tur stāvu (Tas nekas, ka biju vienīgais cilvēks pa visu gaiteņa vidusdaļu). Kad beidzot iespruku zobārstu kabinetā, tiku saņemta ar diezgan īgnu attieksmi un mani mēgināja pārfutbollēt uz institūtu. Viena zobārste krietni gados tomēr piekrita mani apskatīt un tad attieksme uzreiz mainījās, kad ieraudzīja, kas tur darās. Pārsteidza tas, ka nelika tās gaišzilās plēves mutē iekšā un siekalu nosūcēju, pat rentgenu neuztaisīja, uzreiz pa brutālo ķērās klāt.Pēc tam parakstīja antibiotikas un tagad jāgaida, kas nu būs tālāk.
Otrdiena. Bijām uz svecīšu vakaru. Mazā bija sajūsmā par tusiņu un cilvēkiem. Mājās gan neapmierināti brēca, jo viss bija beidzies.Siržu lauzēja jau no bērnības, jo pats smieklīgakais, ka uķināties un puķināties salīda nevis meitenes/sievietes, kā parasti tas notiek, bet gan pārsvarā tikai vīrieši.Sīkajai, protams, acis spīd un smaids pa visu seju.
Ieskrējām iecienītajā iestādījumā. Satiku sen nesatiktus paziņas. Sapratu, kāpēc antibiotikas plus šotiņš nav laba kombinācija. Lai gan iepriekš nekas slikts nebija bijis, šoreiz palika slikta dūša.
Radās plāns.Mazliet bail, bet redzēs, kā būs.
Trešdiena (Vakardiena).Ciemojās I. Uzzināju ļoti daudz šokējošu jaunumu, kas viss ir noticis, kamēr biju ārpus aprites. Tā pārdomas raisoši. Mjāāā...
Šodiena. No rīta iskrēja kaut kāds disks mugurai, ar ko arī mani var apsveikt. Guļu gultā un nevaru neko īsti padarīt, lai gan sīkā ir nesaprašanā, ko mamma šodien tāda slinka, nemaz vairs visu laiku neņemās ar viņu (Jo nevaru ne pieliekties, nedz arī vispār kaut ko pacelt). |
|
|