| |
[May. 11th, 2014|02:04 pm] |
Šodien pie brokastīm atcerējos, kā bērnībā visas vasaras likās kā kaut kāds neizmērojams, bezmazvai episks lielums, kas nekad nebeidzas un, kurā ietilpst tik daudz kas- daudz, daudz, daudz dienu ar sauli, dauzīšanos līdz spēku izsīkumam, dubļiem, zilumiem, peļķēm, tikko pļautas zāles smaržu utt, utjp. Vasara bija kaut kas tāds, ko var gaidīt visu gadu. Gluži, kā R. Bredberija "Pieneņu vīnā". Ziema likās gluži vienkārši kaut kas tāds, kas ir jāpārcieš. |
|
|