| jej!!! |
[Aug. 31st, 2013|10:13 am] |
Priecājos, ka beidzot sākšu par savām problēmām runāt un tās risināt, jo beidzot atradu psihoterapeiti, ar kuru ir sajūta, ka par to visu nav jākaunas.
Jau no pirmās sarunas bija sajūta, it kā akmens no sirds noveltos, kad sapratu, kad beidzot varēšu sākt mēģināt tikt vaļā no pagātnes rēgiem, kuri ir diezgan sačakarējuši visu manu dzīvi un, par kuriem es vienkārši nerunāju, jo bail no tā, kas tam sekotu- žēluma izpaudumi, kas man nav vajadzīgi, jo liktu par to visu domāt non-stop, izmeklēšanas, kas ne pie kā nenovestu, tikai iešanas tam cauri atkal un atkal (turklāt, daļai no tiem notikumiem laikam ir iestājies noilgums).
Man nepatīk žēlošana, esmu jau ar visām tām lietām apziņas līmenī samierinājusies, jo manai apziņai ir fantastiska īpašìba- izdzēš to, kas ir bijis pārāk traumējošs, lai gribētu atcerēties. Tikai zemapziņa izspēlē brīnumus stulbu imprintu (piemēram, nelabuma un vemšanas ik reizi, kad kādā masu saziņas līdzeklī šī tēma ir skarta) un nakts murgu formā. Sūdi notiek, bet viņa jau to nesaprot.
Ir aizdomas, ka tieši tāpēc viss ir sanācis tā, kā ir un, ja es ar to sākšu strādāt, tad arī lietas sāks atrisināties. Jo ir jāārstē cēlonis, nevis jāsagrūž cilvēkā zāles, kas pataisa par dārzeni un būtībā neko nerisina, tikai nogrūž indivīdu no sabiedrības pleciem, lai tas aizvērtos un netraucētu tai laimīgi eksistēt savā "Perwoll" puķīšu pasaulītē. |
|
|