| nosaukums |
[Aug. 21st, 2013|08:40 pm] |
| [ | mans iedomu draugs klausās |
| | The 69 eyes- Velvet touch | ] |
Jaunās kaimiņienes laikam domā, ka esmu totāla nūģe, bet lai jau... Cilvēkam taču kaut kad ir arī jāguļ un vai es vainīga, ka man tas sanāk pēcpusdienā, pēc darba? Tad, kad viņas, visu dienu sutot mājās, ir sadomājušas divatā taisīt ballīti un skandēt pa riņķi tieši to disku, ko esmu atklausījusies?
Nu, jā, tas jau nekas, ka ar mīļumu mēdzam paši agrā pirmdienas rītā (tā, ap sešiem), uzlikt ne no šā, ne no tā "The Sisters of Mercy" "Temple of love" un pēc tam "Ministry" "Psalm 69" uz skaļāko, lai sacenstos ar kaimiņu tuceniekiem, tas jau ir pavisam nooormāli... (Toties no kaimiņiem bija klusums uz ilgu laiku).
No rīta visi mani dārgie dopamīni un serotanīni bija paslēpušies kur nu kurais.
Un galvā bija tas teiciens no bildītes:
"I am not a morning person.Fuck, i am not even an afternoon person!"
Kaut kā tā.
No rīta man viss smagi riebās, ieskaitot darbu. Gribējās labāk pastaigāties apkārt, nevis sust karstās, neizvēdināmās un miegu uzdzenošās telpās (It sevišķi pēc negulētas nakts) un rakstīt nevienam īsti nevajadzīgas atskaites un statistikas kvantumus.
Sailgojos pēc savas agrākās nodarbošanās-dejošanas. Tur vismaz varēja izkustēties un radoši izpausties. Un izlikt visas negatīvās emocijas uz skatuves.
Te ir tikai sēdēšana un sēdēšana. Vai arī spēkavīru sacensību cienīgu dokumentu ķīpu cilāšana.
Pa dienu vienīgais, ko gribējās, bija karsta kafija ar pienu. Bet tā, kā mājās nav piena un par kafiju es arī nebiju pārliecināta, turklāt, bez graša kabatā, tas pilnìbā atkrita un sabojāja garstāvokli vēl vairāk, ibio-Rio!
Ap pēcpusdienu kaut kā savācos.
Besij ārā, ka mīļumam šonedēļ ir jārukā arī pa naktīm! Gribu viņu blakus!
Stulbā viņa darbavieta!
Nav pat spēka ķerties klāt pēdējam pakošanās etapam...
Man liekas, ka ilgi negribēšu redzēt maisus un kastes. |
|
|