| Kad nekas vairs nav palicis tevī... |
[Mar. 21st, 2013|05:21 pm] |
| [ | mans iedomu draugs klausās |
| | The Smashing Pumpkins- Today (Galvā) | ] |
Ir tik dīvaini nejust pilnīgi un absolūti NEKO!
Man vnk vairs nav spēka sajust nedz dusmas, nedz izmisumu, nedz sāpes vai sazinvēl ko, ko man teorētiski vajadzētu izjust.Tā vietā manī ir tukšums. Nevis sargājošais vai plosošais tukšums, bet tāds, kāds vēl nav pieredzēts- tukšums, kad gribās smieties bezsirds un tukšus smieklus. Un asaras, kas tomēr reizēm iesprūk kādā no acs kaktiņiem, liekas neīstas, jo nav jau sajūtu, pilnīgi nekas iekšā neplosās, iekšā ir vienas vienīgas lietū kūpošas krāsmatas.
Labāk tomēr ir VISMAZ KAUT KO just, jo, ja jūt,vismaz var zināt, ka esi dzīvs. Tā,kā manī ir tukšums, es pat nevaru pateikt- esmu dzīva vai mirusi. Caur jūtām var attīrīties, izdzīt visu no sevis ārā, bet ko darīt, ja vairs neesmu spējīga just?
ES GRIBU, LAI MAN SāP, LAI IR PāRDZīVOJUMS, LAI ES NO Tā TIEKU VAļā!!!
To, laikam, sauc par izdegšanu.
Šīsdienas trieciens vienkārši bija pēdējā elektrības noraustīšanās spuldzītē.Tālāk ir tikai tumsa un tukšums.
Cik daudz triecienu cilvēka nervu sistēma ir spējīga izturēt? Pēc kāda laika iestājas pretreakcija- nejūtība pret šiem triecieniem. Tas nav stiprums, tā ir katastrofa.
Es gribu katarsi!
Es gribu mūziku, kas saplosa, izārda dvēseli, aiznes prom un pēc tam atnes atpakaļ atkal tīru, labu, jaunu un vārīgu!
Es gribu mākslu, caur kuru var izplosīties!
Es gribu literatūru, kas aizskar un uzšķērž!
ES GRIBU JUST!!!
Es gribu ieritināties Mīļuma azotē, aizmigt un aizlidot siltā, jaukā esībā... |
|
|