Dvēseles vēdlodziņš

Diarium

Mon, 22 Dec 2025 20:29:47 GMT

Kaut kad sagribēju attaisīt Cibu, bet viņa - out of service. Laikam fjokla ar savu skaļo atpakaļatgriešanos kaut ko salauza :D Sabēdājos, ka liela daļa manas dvēseles, kas te ielikta, pazudīs nebūtībā. Gluži kā mana tīņu dienu fiziskā dienasgrāmata, ko nekādi nevaru atrast, un tagad nožēloju, ka neiznīcināju personīgi. Tajā rakstīju visu, bez filtra, tikai sev. Un vēl atceros, kā kūmiņš teica, ka sadzedzināja savas un es vēl pie sevis padomāju "ak dievs, sadedzināt? NEMŪŽAM!!!". Njā.

Nu vārdu sakot, Ciba atkal kaut cik darbojas, bet sapratu, ka te galīgi nav nekādas mūža garantijas, tāpat kā maniem blogiem, kas ir bijuši blogiem.lv, myspace.com, utt. Vesels lērums, kas zudis nebūtībā.

Sāku meklēt alternatīvas - un atradu jauku lietotni Diarium, ir gan uz app, gan datorā (datorā 15 eur mūža licence) un vēl var sinhornizēt ar mīļāko mākoņkrātuvi pēc izvēles. Tad nu brīvdienas pavadīju, pārkopējot manuāli katru savu Cibas ierakstu, no visiem žurnāliem (arī alter-ego :)). Sanāca absolūti negaidīts trip down the memory lane, gan par labām dienām, gan par sliktām, gan par to cik traks tīnis biju jaunībā. Maksimāliste :)

Un vispār ārprāts, sāku Cibu pirms 20 gadiem!!! :o

Un tā ir daļa no manis, tas, kas mani, līdz ar citiem dzīves notikumiem līdz šim brīdim, ir veidojis par to kas tagad esmu. Un ir labi, labi sanācis :) Man pašai prieks par to, kur esmu, un kā izaugusi - pat ja līdz šim brīdim vajadzēja vairāk gadus nekā es būtu vēlējusies.

Vārdu sakot, dublēšu ka šo ierakstu savā dienasgrāmatā, turpināšu meklēt savu veco, fizisko, un apsolīšu sev, ka rakstīšu biežāk. Nu vismaz reizi mēnesi - jo kā savādāk pēc tam pašreflektēt?

Perseverance

Mon, 22 Dec 2025 19:41:00 GMT

Gribu bezrūpīgas vasaras, kurās vienkārši vaibot ar kādu un klausīties mūziku, nu gluži kā šajā videoklipā. Un cik ļoti šie dziesmas vārdi ir mana Tēvreize:

You will find, that in time, with persistence

You will grow stronger, your awareness will become heightened

It can not be said, that it will take two years, or even ten

It depends solely, upon your effort, and your persistence

But in time, it can come, to all we truly persevere.

The effort, you put forth, will be that which is given back to you tenfold.

As you give, you shall receive.

Be not discouraged, for the world was not made in one day.

And you can not understand all truth in one lifetime.

Sat, 20 Dec 2025 14:24:18 GMT

Tā besī šitie manipulatori - uzdodu jautājumu Vai tu...? uz kuru var atbildēt ar Jā vai Nē. Bet atbildes vietā saņemu - nu mēs te jau par to izrunājām (un nē tie mēs neesam es un tu)... Dude, vnk atbildi uz tiešu jautājumu ar tiešu atbildi :D Tagad viņš dzīvos pārliecībā, ka atbilde ir sniegta, bet es nesdabūju ne jā ne nē :D

Hogwarts Legacy

Mon, 29 Sep 2025 06:58:39 GMT

Nolēmu, ka ir pienācis laiks uzspēlēt kaut ko jaunu (priekš manis ne jaunu vispār). Nolēmu pamēģināt Hogwarts Legacy - kā vakardien atceros kā spēlēju pirmo Harija Potera datorspēli, vicināju burvestības ar nūjiņu un meklēju visādus noslēpumus, skatoties uz diez gan kantainajām Hermiones un Rona sejām.

Diemžēl izrādās, ka mans dators nav diez ko ticis laikam līdzi, un ar manu vārīgo procesoru un videokarti arī jaunajā spēlē sejas ir viegli izplūdušas un miglainas, uzrakstus uz ceļa norādēm vispār izlasīt nevar :D Bet izskatās vareni - teritorija, kur skraidīt milzīga, stāsts aizrauj jau no pirmās minūtes (storytelling 10/10), bet tomēr nolēmu, ka gribētos izbaudīt spēli labākā kvalitātē, tā ka tagad ir projekts - apgreidot ko var apgreidot dzelžos. Pirmais solis - BIOS atjauninājums. Tagad jāatrod usb atmiņa, ar kuru instalēt (pirmās pasaules problēma) :D

2006

Wed, 27 Aug 2025 13:25:51 GMT

Sēdēju Cibā, rakstīju un lasīju ierakstus, pavadīju naktis mIRC 118 serverī, čatojot ar visādiem dīvaiņiem un draugiem. Dažreiz pietika tikai ar niku uz ekrāna, un jau likās, ka tas cilvēks ir tuvāks par visiem, kas apkārt dzīvē. Winamps fonā visu laiku skanēja - playlistes tika sastādītas rūpīgi, dažādām noskaņām, un joprojām, kad dzirdu tās dziesmas, uzreiz atmet atpakaļ tajā laikā. Un ballītes. Trakās ballītes, smiekli, pārsteigumi, spontāni izgājieni. Satikšanās ar #mafija biedriem, cibiņiem un vēl visādiem citiem. Likās, ka mēs paši sev veidojam mazu paralēlo pasauli, kur viss ir iespējams.

Vasaras? Brīvība 100%. Ej kur gribi, dari ko gribi - nekādu kredītu, nekādu lielu atbildību, nekādu grafiku. Pēc sajūtas. Draugi, izbraucieni, sarunas uz soliņa visu nakti līdz rītam. Tāda dzīves garša, kas paliek atmiņā uz visiem laikiem.

Ar šodienas zināšanām, gribētos, lai kaut kas no tā prāta būtu bijis arī toreiz. Varbūt būtu sasniegusi vairāk. Bet no otras puses – tieši tā bezrūpība un tas vieglums bija tas, kas padarīja 2006. gadu tik neaizmirstamu.

Halcyon and On and On

Sun, 01 Dec 2024 17:40:23 GMT

Nejauši uzgāju Orbital – Halcyon and On and On. Tik daudz pagājuši gadi, kopš pirmo reizi dzirdēju šo dziesmu. Pirmajās taktīs viss atgriezās – sajūtas, atmiņas, tie brīži, kad dzīve šķita bezgalīga un pilna iespēju. Dziesmas nosaukums arī diezgan trāpīgs, lai aprakstītu sajūtu "often used to describe an idyllic time in the past that is remembered as better than today". Mierpilni, laimīgi, zelta mirkļi, kas šķiet tik perfekti, ka gribas pie tiem atgriezties. Šī dziesma ne tikai atgādināja tos laikus, bet arī precīzi nodefinēja sajūtas, kuras nāca līdzi – nostaļģija ar pateicības pieskaņu. Ir savādi, cik ļoti viena melodija var tevi pacelt un vienlaikus likt apzināties, ka laiks ir pagājis.

Mehāniskā klaviatūra

Tue, 11 Jun 2024 17:46:59 GMT

Pirmo reizi dzīvē rakstu uz mehāniskās klaviatūras. Dikti jocīga sajūta! Vēl nesaprotu, vai patīk labāk kā membrānas klaviatūras vai nē. Pogas liekas mazākas, kaut vajadzētu būt ISO standarta izmēram.

Mon, 04 Sep 2023 18:01:24 GMT

Nekas tā nesabojā prieku par salasītajām gailenēm, kā piesūkusies ērce.

Mon, 10 Jul 2023 15:05:15 GMT

Man laikam DNS ir iekodēts gribēt to, ko nevar dabūt.

Fri, 07 Jul 2023 19:45:00 GMT

Nedaudz kaitina, ka daži cilvēki mēdz dzīvot manā galvā "rent free".

Mon, 03 Jul 2023 13:13:22 GMT

Baby, you give me a feeling
Some people calling love
That's what I feel when I'm with you
That's what I feel when I'm with you
Hold me tight

Mon, 06 Sep 2021 06:08:23 GMT

Pirmā darba diena pēc atvaļinājuma, gribētos kādu adaptācijas dienu :)
Nezinu, pat no kura gala ķerties klāt.

Fri, 03 Sep 2021 10:51:46 GMT

Gribu vienkāršu, bet labu dzīvi.
Kamīns un kaķis būtu lielisks bonuss.

Fri, 03 Sep 2021 07:38:02 GMT

Laikam pats svarīgākais dzīves jautājums - kā tikt galā ar bailēm?

Wed, 01 Sep 2021 17:06:49 GMT

mako bija Cibas sirds un dvēsele. RIP

Mon, 18 Jan 2021 13:42:36 GMT

LTV ziņu dienesta dokumentālā filma "Netīrā zona"

Tue, 02 Jun 2020 15:57:50 GMT

Šogad battlepass ir dārgāks, bet vai čempionāts vispār notiks, neviens nezin.

WoW Classic 2

Mon, 23 Sep 2019 09:00:04 GMT

Trāpīts desmitniekā:

WoW Classic

Fri, 06 Sep 2019 21:18:33 GMT

Tātad man ir 20 līmeņa warlocks un es nevaru atļauties nopirkt spējas, jo nauda notērēta lidojot no punkta A uz punktu B :D

Thu, 29 Nov 2018 18:07:14 GMT

Atradu savu dziesmu, it kā sen pazaudēto un nu atrasto. Bet tā nevar būt. I'm confused.

6 ieradumi no padomju laiku audzināšanas, kas kaitē pašam un citiem

Tue, 04 Jul 2017 18:21:36 GMT

1. Visu labāko paglabāt nākotnei.

Vajag dzert no ieplīsušas tasītes, kamēr jaunā stāv bufetē aiz stikla, gaidot labākus laikus.

Jaunam apģērbam un kurpēm “jānostāvas”, līdz tās sāks nēsāt, turklāt vecās kurpes taču nav vēl līdz galam saplīsušas…

Vispār – viss jaunais, tīrais un spilgtais nav domāts ikdienai, bet kādai labākai dzīves dienai, kura tā arī nekad nepienāk.

Viss labākais tiek atlikts uz “pēc tam”, ciemiņiem, uz svētkiem, jo ikdienā svinībām nav vietas.

Paldies dievam, šis man sen ir izravēts no dzīves. Kāpēc krāt putekļus šķīvjiem un glāzēm, kas dienasgaismu ierauga tikai caur bufetes stiklu?

2. Kas nav piesiets, tas ir mans.

No kādām padomju laiku atmiņām: “Es pazinu smalku, izglītotu, labvēlīgu cilvēku, kurš aiznesa no iestādes spaini ar cementa maisījumu. Pa ceļam tas, protams, sacietēja. Zaglis sacementējušos vielu izmeta netālu no mājām. Cits paziņa uzlauza aģitēšanas punktu. Aiznesa no turienes vēlēšanu urnu. Aizvilka uz mājām un nomierinājās.”

Ieradums ņemt jebkuras lietas, kas nav piesietas, nav apsargātas, neatkarīgi no tā, vai tās jums noderēs vai ne, ir viena no tipiskām padomju laika psiholoģijas motivētām rīcībām.

Atzīstieties, cik bieži jūsu ģimenē skanēja šai līdzīga frāze: “To nepērc – tētis atnesīs no fabrikas!”

Ja vēl deficīta laikos šāda rīcība šad tad varēja likties aizkustinoša – re, kā gādā par ģimeni! – tad mūsdienās klusa uzņēmuma vai valsts iestādes izzagšana ir lempīga un neiederīga.

Zagt ir ne tikai slikti, bet krimināli sodāma darbība. Vēl joprojām sastopu cilvēkus, kuriem šķiet, ka dakšiņas, pildspalvas vai papīra aizstiepšana no īpašniekiem (valsts vai privāta) nav nekas krimināls. Jā, visi kādreiz sāk ar sīkām lietām. Kā jūs, stiepēji, pēc tam vēl spējat skaļi brēkt, ka deputāti apzog valsti?

3. Neko nevajag mest ārā.

Vēl viena padomju laika psiholoģijas iezīme – neko nemest ārā. Lietu ir žēl, tās gadiem krājas, veidojot bezvērtīgu kultūras slāni un pārvēršot dzīvokli Aladīna alā, ja vien viņš dzīvotu izgāztuvē.

“Ja nu mēs kaut ko izmetīsim, bet rīt to ievajadzēsies?” – šāda doma nedod miera ļaudīm, kuri pārdzīvo ekonomisko krīzi. Un patiesi – vientuļo slēpi var sadedzināt ugunskurā, bet caur izgaismotu, ieplīsušo fotofilmiņu var skatīties uz saulīti. Dažos gadījumos runa ir par īstiem psihiskiem traucējumiem, bet biežāk tas ir ieradums, kas izstrādājies deficīta gados un mūsdienās izskatās žēlīgi.

Ar šo vēl joprojām nākas cīnīties. Ir ļoti grūti. Reizēm uzrīkoju ģenerāltīrīšanu un cenšos pieturēties pie domas, ka ja piecus gadus TAS nav bijis vajadzīgs, jālidina ārā. Taču reizumis gadījušies mērfijismi, kad tieši TAS ir savajadzējies drīz pēc apglabāšanas miskastes konteinerā, nedaudz bremzē rīkot tādas tīrīšanas biežāk. Jālabojas.

4. Ieradums apēst visu līdz pēdējam.

Mēs visi no bērnības atceramies, ka nedrīkst spēlēties ar ēdienu, ar maizi – vispār grēks, bet par to, ka varētu izmest kādu produktu, nevar būt ne runas. Ja zupa jau ir ieskābusi, nekas – izbaros tēvam vai vectētiņam kā pašiem spēcīgākajiem ģimenes locekļiem. Galvenais – nekādā gadījumā neliet ārā. Iznāk, ka labāk sevi pakļaut riskam saindēties ar ēdienu nekā to izmest.

Nerunāsim par vecu ēdienu, bet par porcijām. Ja mājās es varu izvēlēties ko un cik daudz likt uz šķīvja, tad ēdināšanas iestādēs klājas grūtāk. Kaut kur dziļi pakausī atbalsojas bērnībā dzirdētais: "Par to taču ir samaksāts, tas ir jāapēd". Nu un tā tie tauki krājas, vēderu spiež, un pusdienlaikā jāsteberē kā invalīdam, tikai tāpēc, ka par ēdienu ir samaksāts. Jācīnās.

5. “Bet ko ļaudis teiks?”

Kaitīgs ieradums pieņemt lēmumus, prātojot, ko teiks citi, un baidoties nosodījuma bieži vien pavada kopš bērnības. “Kā tu uzvedies? Ko cilvēki teiks? Redzi, kā uz tevi skatās?” – iedveš vecāki.

Varētu likties, ka tur nav nekā īpaša, bet pēc tam mēs neapzināti visu dzīvi lūkojamies uz abstraktiem onkuļiem un tantēm un baidāmies, ka viņi par mums nodomās ko sliktu.

Protams, dzīvot vispār nedomājot, kā tevi vērtēs apkārtējie, nav iespējams, bet ja jūs atsakāties no vēlmēm, tikai baidoties no nosodījuma un neizpratnes, jums steidzami jāpārskata prioritātes.

Šausminoši. Nepateikt kaut ko vai neizdarīt, tikai tāpēc, ka būs kāds, kas tāpēc padomās kaut ko ļoti sliktu. Domāju, ka ne man vienīgajai tā. Visvairāk bija bail sarūgtināt omi, jo viņa mums te gadu desmitiem mira, un nedodies lieki satraukt. Ome jau gadiem zem zemes, bet rezistence izstrādājusies teicama.

6. Neprasme pieņemt komplimentus.

Tas lielākoties attiecas uz sievietēm. Vai esat kādreiz ievērojuši, ka tā vietā, lai atbildētu uz komplimentu par ārieni, labām smaržām u.tml., vairums sieviešu nezin kāpēc sāk taisnoties vai pat mazināt savu vērtību otra acīs? “Jūs lieliski izskatāties!” “Nu ko jūs! Es neizgulējos un esmu arī uzvilkusi veco džemperi.” Vai atpazināt sevi un citus? Labāk mācīties pienācīgi un ar pateicību pieņemt komplimentus, nevis no tiem atvairīties, sarkstot un kautrējoties.

Kādreiz es arī, attraucu ar ai nekas īpašs, šis ir parastais mans izskats, nemaz necentos labi izskatīties, utt.. Bet kaut kad sen izlasīju žurnālā, ka par komplimentu ir jāpateicas. Un kopš tiem laikiem vienmēr pasakos par komplimentu un uzsmaidu.

Cik jums šādi niķi ir joprojām pielipuši?

Fri, 16 Jun 2017 18:44:37 GMT

Tue, 13 Sep 2016 12:48:50 GMT

Sun, 07 Jun 2015 11:14:00 GMT

Tue, 04 Dec 2012 11:44:07 GMT