Posms Labirintā

Tā, tagad mans pacietības mērs ir pilns!!! pat nezinu, kam, lai izkrata sirdi! ņemot vērā šī brīža ekonomiskos apstākļus darbā rāvos kā negudra (pat ar t 39*)m darīju visu (pat to, kas neietilpa tiešajos darba pienākumos), bet kāda ir atmaksa??? ierodos darbā un man paziņo, lai rakstu atlūgumu!!! jā, atlūgumu nevis bezalgas atvaļinājumu vai mācību atvaļinājumu. pie jautājuma, kas tam ir par iemeslu saņemu vienkāršu atbildi: "neuzskatu par vajadzīgu kaut ko paskaidrot"! tā, nu, tagad sēžu neziņā un tikko ieskaitīto februāra algu, kas sastāda 23,30 LVL!!! ja v šoke. nafig, es visu februāri strādāju kā negudra, lai vasarā viss būtu perfekti??? lai saņemtu par to 23,30 LVL un lūgumu uzrakstīt atlūgumu???
Es jau zināju, ka šī pozitīvā dzīves svītra nebūs ilga... Visu laiku manā dzīvē bija tikai viena nesakārtota joma - privātā! darbs, skola, draugi - viss bija perfekti! kaut kam taču bija jāmainās... protams, ienāca manā dzīvē vīrietis, kas sajauca līdzsvaru. tā kā viss taču nevar būt ideāli, tad pēc loģikas principiem pie mana sabrukuma vainīgs ir viņš. mēs taču visi zinām seno vispār zināmo teicienu man are pigs :) lai gan nav prātīgi vispār kādu vainot, kādam tomēr jāpaliek vainīgam un es tā nevēlos būt!
tagad esmu laimīga bezdarbniece un ceru, ka vīrieši tiešām ir tā vērti, lai kādu laiciņu paskaitītu naudu un 10X padomātu vai man vajag solāriju, manikīru, liekās skropstas un visu pārējo, kas mani iedvesmo ;)