- 7
- 7/20/06 12:52 am
-
Es parasti aprobežojos tikai ar septiņiem soļiem. Tikai? Varbūt tas ir daudz? Bet, lielākoties, man liekas, ka citi mēro daudz garākus ceļus, lai iepazītu to, kas nav viņš pats. Protams, ir jāņem vērā tas, ka soļu garumi mēdz būt atšķirīgi. Varbūt viens mans solis ir trīs kāda cita.... Parasti, es nesteidzos spert otro soli... mana pieredze rāda, ka strauji ejot uz priekšu, augšu, vai dziļumā, kaut kur pazūd atmiņas par pirmajā solī gūtajiem iespaidiem. Un pirmais ir pats skaistākais!!!! Man patīk spert pirmo soli, jo tad Tas, kas neesmu es, parasti, panāk man pretī. Un atzinis es esmu, tas skaisti ir..!!! Bieži vien, es un Tas, kas neesmu es nekur neejam. Mēs vienkārši sēžam. Uz soliņa. Un klusējam. Bieži vien soliņš ir grāmata, kas lasa mani, Bieži vien uzdrīkstēšanās lēciena formā... Tā klusējot, pārdomājot būtisku jautājumu- iet vai neiet?, gadās pamanīt lietas, kas stāsta. Trīssimti pulksteņus atpakaļ, es ievēroju bezgalīgi garu reanimācijas mašīnu kollonu, zili mirgojošām bākugunīm, braucam pa ieleju, kas atradās kaut kur tur, augšā. Trīs pieturas pirms beigām pamanīju tukšu, zaļu vīna pudeli. Tā smējās. Es nekad neesmu jautājis Tam, kas neesmu es, ko tas ievēro, kad sēžam uz soliņa. Un nedomāju to darīt. Es minu. Tā ir interesantāk. Bieži vien man liekas, ka ar septiņiem soļiem ir par maz, lai iepazītu To, kas neesmu es. Un tad mani pārņem nevarības sajūta, jo es, diemžēl, nogurstu. Esmu tikai pusdievs ar vienu aci, un tā, kas neesmu es, ir bezgalīgi daudz reižu vairāk nekā manis. Kaut manis nav maz...
- Current Music: default- fuck away from net, u idiot!!
Current Mood: takaa vajadzeetu graamatinju..