Novecojusi rudens diena. Lapas sakaltušas un grābekļa izvarotas. Zem tilta netīra upe, bez vēja plūsmas arī sakaltusi šķiet. Cilvēki kā plānprātiņi pa ielām kāto, uz soliņiem tup, veikalu rindās stājas. Cik var to turpināt? Kādam kasās ceļgals, šis kāds paceļ mēteļa malu un pakasās. Aizmugurē stāvošā vecā tantiņa īgni nopēta niezošā ceļgala īpašnieku, pie reizes veltot īgnā skatiena devu arī pāris metrus tālāk stāvošiem garmatainiem vīriešu dzimuma jauniešiem. Skatieni. Vienmēr un visur. Tajos iemājo visi iespējamie dēmoni - aizdomas, bailes, naids un niknums. Un neviens nav akls bez iemesla. Arī izvaroti mēs kļūstam ar nolūku. Lūk tā. Vienreiz tu neapzināti iesper kādam pa dvēseli, citreiz kāds neapzināti ieknābj tev. Cilvēki un putni. Tik līdzīgi. Abi knābj un knābj sāpīgi. Bet putniem ir labāk, viņi var paslēpties, aizlidot. Dažreiz es palūdzu Visumam, lai dažiem cilvēkiem piešķir spārnus. Lai tie varētu lidot un lidojot ietriektos kādā neredzamā stiklā. Es zinu, cik tas ir naivi un bērnišķīgi, bet vai tu zini, ka man tas ir pie vienas vietas? Man ir apnicis sekot savai domu gaitai. Ja ieplūst sajūtās vai domās kaut kas negatīvs, es to vairs nedzenu prom. Nepareizi un postoši, nu manis pēc. Ziniet, par gaumi nestrīdas. Un ja man nepatīk šis viss, tad man nepatīk un punkts. Varat nepīkstēt un nečīkstēt savus aprūsējušos teikumiņus par to, ka viss atkarīgs tikai un vienīgi no mūsu uztveres. Jā, es zinu, ka katrs pats var mainīt savu skatījumu uz dzīvi. Bet, vai ziniet, es netaisos. Iespļaujiet man ģīmī un simtreiz pasmīniet. Man šā vai tā šī pasaule pretīga šķiet. Arī viss skaistais un labais ir draņķis. Cilvēki rada savas gudrības un stāsta tās citiem, domājot, ka tas (ak jel!) ir tik inteliģenti, aizkustinoši un izcili. Tas gan ir lieliski, ka kāds ir spējīgs gudrības perēt, bet līdz galam lieliski tas būs tikai tad, kad jūs savām gudrībām sekosiet. Mūsdienīgā tagadne izpaužas kā masveidīga skatīšanās šizofrēniskā spogulī. Kā centieni staigāt pa karstām oglēm, izspārdot ogles vēl pirms uzkāpšanas tām virsū. Kā cepumiņu taisīšana pēc sakropļotas receptes. Ak jā, ja glāze līdz pusei ir pilna, es to tā arī redzu - kā 50% pilnu, nevis 50% tukšu. Un kā var ienākt prātā, ka vienā veidā uz to skatās optimisti, bet citā veidā pesimisti? Galīgi garām. Starp citu, cigaretes nemaz nav tik dārgas. Jums, kā jau optimistiem, būtu jāpriecājas, ka kāds iegūst vairāk skanošā, kad jūs pērkat savu mīļāko atkarību. Tā ka mutes ciet un smaidiet līdz ausīm. Lūk tā. Sēdiet un priecājieties, viss taču ir tik pozitīvi. Mēs visi varētu būt tik laimīgi, vai dieniņ! Nez vai optimisti smaida un priecājas arī par to, ka tualetes papīrs ir rozā krāsā? Jā, es arī ienāku veikalā un priekā palecos līdz griestiem, kad atskārstu, ka tualetes papīra ražotāji sāk izmantot aizvien dažādākas krāsas. Tiesa gan, melnu slaukāmpapīru mēs (visticamāk) nekad nesagaidīsim. Tas taču būtu tik negatīvi - noslaucīt pakaļu pēc zināmas darbības veikšanas un uz slaukāmpapīra tumšā fona nespēt saskatīt, cik daudz jau esam noslaucījuši un cik daudz vēl jāslauka. Bet nenokariet degunus, gan jau viss būs labi. Ja reiz esam sākuši runāt par veikalā atrodamām precēm, tad atcerēsimies arī sūkļus. Dažreiz man gribas sūkļu vietā veikalu plauktos salikt rīves. Maigi un saudzīgi, rūpes par jūsu ādu. Ak jā, uz ielām ir daudz glītu skuķu. Smukulītes un princesītes, vainīgās un nevainīgās. Bet visas uztraucas par to, ka viņu zeķu krāsa (pasarg Dieviņš!) var nesaskanēt ar džempera krāsu. Idille - dzeltens džemperis un dzeltenas zeķītes, bet (ak vai!) - matu gumija sarkana. Vienvārdsakot, grābeklis izvaro lapas, bet cilvēki - pasauli kopumā. Lai veicas kompota burkā ar biezumiem.