| nedēļas noslēgums |
Apr. 18th, 2010|02:03 pm |
viss iepriekšējā postā vēl tika "papildināts" ar šodienas nežēlīgajām vēdergraizēm, kas gan, paldies dievam, bija salīdzinoši īslaicīgas, bet varen koncentrētas.
Jūtos briesmīgi vislaik sūdzoties, bet turpinu to darīt tik un tā, dažreiz vadzis lūzt un es aizeju par tālu (un tad jūtos vēl briesmīgāk)... Bet kopumā, ņemot vērā manu līdzšinējo dzīvi, jāatzīst, ka šādi sāpju un pārdzīvojumu periodi ir pat pelnīti. vienmēr taču nevar likties, ka sūdīgu dienu var izlabot apēdot mafinus un par pēdējiem santīmiem nopērkot kādas crafty izejvielas vai kādas nevajadzīgas huiņas.
Par spīti savam it kā "dabiskajam" melanholismam esmu un jūtos kā laimīgs cilvēks, bet uz pēdām vnm min paranoja kā tāda ēna - viss ir pārāk labi, kaut kas nav kārtībā, kaut kas tūlīt nojuks... manas smadzenes tik bieži ar šīm domām tiek bombardētas, ka, kad pienāk tādi laiki kā šī nedēļa, šķiet - "ahā! es jau zināju, ka tas notiks!" Bet tajā pašā laikā arī nepamet doma, ka ar savu nebeidzamo paranoju pati to esmu radījusi.
dualitātes. tā vien šķiet, ka tās mani ievedīs kapā. Skriet/neskriet pāri ielai. Vienmēr esmu zinājusi, ka man nekas nenotiks, ja skriešu. Nodzīvošu līdz 120 un par spīti neveselīgajam dzīvesveidam būšu samērā vesela un viss būs ok. Bet es neskrienu, jo "esmu pārāk gudra". :/ Pilnīgs idiotisms. Daudzā gulēšana un tamborēšana būs manas smadzenes pārvērtušas galīgā putrā... es pat nezinu ko ar to gribēju pateikt... |
|