| apokalipse |
Mar. 4th, 2010|01:31 pm |
Veroties TV tā vien šķiet, ka lēnām ir iesākusies apokalipse. Esmu viens no tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka tā nebūs viena diena/stunda/minūte, kurā pēkšņi visa pasaule uzsprāgs un tā vairs nebūs, bet gan, ka tā ievilksies ilgi - gadus, ja ne gadu desmitus.
Galu galā viss uz to norāda. Politiskās problēmas, reliģiskās problēmas, globālās problēmas un, galu galā, laikapstākļi. Domāju, ka šis ir tas laiks izdzīvot visu, ko vien esat jebkad vēlējušies izdzīvot, jo tā vien šķiet, ka šādas iespējas vairs nebūs. Es jau iedomājos kā mēģinu ātri savākt vērtīgāko/noderīgāko mājās, uzvilkt ērtākās un universālākās drēbes izdzīvošanai kamēr ārā ir pilnīgs haoss (kā filmās rāda - viss ugunīs, avārijas signāli, šaušana, kliedzieni, tumši sarkanas mākoņainas debesis etc you get the idea). Ik pa laikam pārspriežu cik laika mums varētu būt līdz vadzis lūzīs?
īstenībā tas, ko tagad daru galīgi neattaino to, ko es domāju (saprotu?), jo cilindru un žābo taisīšana toč pasauli neglābs :D Bet no otras puses manī vēl mīt tā pusaudžu dienu mizantropa paliekas, kas ļauj visam ritēt savu gaitu. Galu galā mēs esam briesmīgas radības. Es esmu biresmīga radība. ziniet, kas ir briesmīgi? nevis neapzimāties to, ka valkājiet beigtus dzīvniekus, ka ēdat viņu gaļu, ka braucat ar mašīnu, ka ienīstat tos, kam veicas, esat mantārīgi, alkatīgi (arī morālā ziņā), pervesi un pagrimuši, bet gan to visu apzināties un turpināt darīt!
Esam izlepuši kā sūds uz šķipeles (kā izteiktos mans tēvs) Es sevi bieži pieķeru domājot cik briesmīgā nāvē.. nē, pat cik briesmīgu dzīvi ir dzīvojusi, teiksim vista, ko šobrīd ēdu. Mēs visi esam tādi divkoši savā būtībā, ka man pat vemt gribas. Es jūtu, ka par to visu mums vajadzēs samaksāt. domājams ilgi un mokoši. |
|