muldēšana

šī nedēļa izvērusies jocīgi - sākot jau ar to, ka es pētīju savus bijušos klasesbiedrus un sadusmojos uz sevi, turpinot ar to, ka vakar sevi cītīgi nopētīju spogulī un konstatēju, ka esmu nedaudz pieņēmusies, un vēl vakar priekšnieces kabinetā nosvēros un svari parādīja 59 kg. beigas nav nojaušamas - sekas gan - mazvērtības kompleksi. kkāds totāls PMS. iegrimšu vēl vairāk mazā čīkostošā latvieša tēlā.
man gan tas tomēr vedina uz rīcību - jāsāk rosīties un knosīties, la dzīve iegrozās tīkamos ločos (man kkā liekas, ka tā sūkstēšanās man ir slikti, bet citiem ir labi ir vnk neapmierinātība pašam ar savu dzīvi), jāsāk pildīt Dr. Liepiņa norādes un jāpakustās vairāk, nekā to es darīju ziemā (no gultas mājās uz krēslu darbā un atpakaļ gultā vai pie draugiem krēslā) - vasara tam ir īstais laiks, lai gan vēl bikucīt būs jāpasēž mājās un jānobeidz kvalifikācijas darbs.
bet ja tā padomā, kas notiktu, ja es sāktu čīkstēt kopā ar tiem cilvēkiem, kas man čīkst? interesanti varbūt tas liktu tiem sarosīties savā dzīvē?

tiek izīrēts mans sapņu dzīvoklis (mansards) ar makten daudz visvisādiem augiem un ziemas dārzu un terasi, kas ir jumts!!! es gribu, gribu, gribu, gribu!! tik - mmm... man jau ir dzīvoklis, ne mansarda ar manis paša ne ļoti daudz augiem, bez ziemas dārza un daudz lētāks par to dzivokli. eh...

nav nepieciešams celt augšā pagātni un meklēt cilvēkus ar kuriem tev kkad ir bijusi kkāda pagātne, no kuras esi veiksmīgi tikusi vaļā un dzīvo savā mazajā pasaulītē, lai pēc tam sēdētu pie datora un konstatētu, ka FUCK AR ĀRĀ, KĀPĒC ES NO SEVIS NEVARU IZDZĪT SLINKUMU, LAI KKO DARĪTU SAVĀ LABĀ, jo iekšas grauž par to, ka viņiem kkas notiek, bet liekas tavā dzīvē ne. lūk, tagad es vēlos pafilozofēt par to kāpēc vieniem veicas, bet citiem ne. precīzāk, kāpēc viņiem veicas, bet es sēžu pie datora un siekalu laižu par to kā viņiem veicas.
tas ir stulbums, stulbums, stulbums, stulbums un uzdzen man dusmas par to, ka es neko nedaru un slinkoju, velkot savu pelēko dzīvīti (pēdējais bij pārspīlējums jo es zin ka tā nav tik pelēka)

ne darbā ir vaina, bet cilvēkos, to attieksmē, nesaprašanā, raksturos un citās ar viņiem saistītās lietās. tieši cilvēki ir tie, kas mani te izved, nokaitina un liek apjukt viselementārākajās situācijās!
ja pieņemt lēmumu aiziet būtu vienkārši

esmu nonākusi lielā zaļumu paradīzē, kur visus augus es varu paņemt pa brīvu, bet es nezinu ko es gribu, jo gribu visu, bet nezinu kur es to visu likšu. wiii... paradīze