muldēšana

Šodien patiesi neesmu cilvēks kam vajadzētu stāvēt aiz bara letes. Sajūta ir tāda, ka šodien vajadzētu būt mājās dzert siltu tēju un adīt. Bet nekas es saņemšos, sasildīšos un būs jautri.

reizēm brīnos pati par sevi ko es tik nesadaru - lai gan precīzāk - cik tizla es esmu padevusies!

vakar ar nebij nemaz tik ļoti piedzērusies - lai gan nespēju atcerēties vai bij jau nobaudījusi tik 50 jēgerīti vai ar + divi ābolu pīrāgi :D bet viss beidzās ar to, ka es ne īpaši tusēt gribētāja izdomāju mukt no tusētgribētājiem-vajātājiem un nolēmu paslēpties tumšākajā dziļākajā stūrī. ātrumā dodoties uz lieliski atrasto slēptuvi (tumsā taku mani nepamanīs!) es (tuvredzīgā) nepamanīju, ka viesmīlīgie namsaimnieki tumšo stūri (laikam tieši tādu cilvēku kā es dēļ!) ir noslēguši ar metāla režģa durvīm, tā nu es tieši ar galvu un plecu šo faktu konstatēju - rezultāts = man ir sāpīga strīpa uz pieres (pateicoties bārmenim kurš sadeva man ledu ziluma nav neviena), nedaudz uzpampusi augšļūpas kreisā puse, kur vēl ir maziņš pušumiņš, kas ar manu tuvredzību spogulī izskatās pēc sārtas mīlīgas dzimumzīmes kā Manro (cerams ar pārējiem tā liekas) un šodien no rīta konstatēju ka man sāp tieši tā vieta kur ir kauls degunam (paviebt seju nevaru - sāp gan piere, gan degums) lauzts nav - sasist gan un šodien no rīta ir parādījies sarkans pleķis tieši uz deguna, nu pozitīvākais no tā visa ir tāds - ka piekauta es neizskatos un šis incidents sakustināja vai ar izslēdza smadzenes, līdz ar to es pievienojos tusētājiem līdz 6 no rītā. jeiij! jautrs vakars man bij vakar. aa... pēc tam, kad es ieskrēju tais režģa durvīs un sāku konstatēt sāpes uz sejas - izrādījās, ka neviens nemaz tik ļoti mani neķēra, lai man būtu kkur tik ļoti jāmūk un jāslēpjas :D

Piedzerusies cilveki dejo smiekligi, ka punki uz drats un pavisam reti kuram izdodas to darit ritma :D

es man liekas pati sevi noēdīšu ar tām intervijām un vakancēm. diezgan stresoju par to vai man izdosies, vai mani paņems - jo TIK TIK ļoti gribas (tas nav mans izmisums kas kauc pēc darba, bet gan griba, kas TIK ĻOTI ĻOTI grib tos darbus). visjestrākais būs tad, ja man abas vietas pateiks JĀ - es nāzin ko tad izvēlēšos. abas ir interesantas, aizraujošas un mani aizrāvušas.

bet citādi ir tāda sajūta, ka es tomēr strādāju - ja pirmdien es garlaikojos, tad pēdējās pāris dienas es nevaru vien sagaidīt to mirkli, ka es varēšu vnk pavārtīties pa gultu un pabūt bezdarbniekam, jo es visu laiku kko daru kkur esmu utt. un it kā jau neko dižu nedaru, bet tas atņem fucking daudz laika un ir fucking nogurdinoši - vai ar es vēl ar vien neesmu atgājusi no pārvākšanās. un vispār kkur smadzeņpodā lidinās doma - ka man vēl ar vien nav pielecis, kas patiesi notiek.

Tikko atklaju stereo tipu kas galigi nav izdevigs man un ir stulbs. Tatad energiski cilveki neder darbam ar datiem, to apstradi. Tas ir sviests. Un vispar mans energiskums man nenak par labu, jo es kandideju uz tadiem amatiem un es gribu tos darbus patiesi.
Es tagad nezinu vai uz nakamam intervijam man but neapmierinatai pasivai butnei lai es iegutu darbu? Ta butu melosana, kas man netik, jo es mekleju vietu kur es varu but es!