muldēšana

ir tāda sajūta, ka mans atvaļinājums bij kā melnais caurums manā dzīves daļā, kas saistīt ar darbu. tinot filmu atpakaļ, natminos mirkli kad es būtu baismīgi par to aizdomājusies. nu mazliet, bet tā daļa salīdzinot ar atvaļinājumu ir tik niecīga, ka var uzskatīt, ka nemaz. līdz ar to šodien ir sajūta, ka esmu atgriezusies tai "jaukajā" 5dienā, kad man tā starp citu pateica, ka atvaļinājumu varu ņemts cik gribu, jo dzemdētāja atpakaļ uz šo vietu nenāks, bet nedabūju atvaļinājumu cik gribu, jo redz mani aizstāt uz divām nedēļām negrib!
nu ja, tā man ir sāpe

man ir ko teikt un liekas ka būs vēl, bet labi ka lielāko uguni es spļauju uz kolēģiem - tas dod tādu dīvainu apmierinājumu

lūk man ir kārtējā dilemma darbā.
pirmo reizi mūžā es izjūtu fizisku riebumu pret darbu. tādu, ka negribas apsēsties savā krēslā, pieskarties galdam, datoram un visam citam kas saistīts ar strādāšanu. bet, es nemāku nestrādāt. neskatoties uz fizisko riebumu pret visu ap sevi, man tomēr iekšējais ieradums (?) leik kko darīt, pret ko pretojas fiziskais riebums. karoči sviests.

izrādas manpalikšana mājās vienai ir diezgan pagrūta. jau tagad skatos uz telefonu un domāju, kurš varētu būt nebūt ne darbā ne skolā un es varētu uzvanīt

ir tikai vienas manas bildes, kuras skatoties es slēpjos zem galda :D tas ir tik vēl viens pierādījums, ka visas pārejās dienas noteikti būs gudrākas par šodienu