muldēšana

es nedrīkstu iet prom, bet sapņoju par to kā es aizeju vai arī mani atlaiž.
vispār jau vairākas dienas mans prāts gatavojas atlaišanai - iztēlojas ko kad un kā - it kā patiesi alktu tā!

nervozēju vairāk ka jebkad. es zin kāpēc es nervozēju, tāpēc, ka man nepatīk tas ko es tai projektā sarakstīju, tāpēc, ka man nav dzirksteles par to darbu. tas nav man! nav manas oriģinalitātes, kuras man patiesi izspiest bij grūti. nu lab domas vispār nevedās uz turieni kur vajag - vakar naktī, par pie vecākiem notikušo, šodien no rīta - kā man gribas ātrāk pazust pīpēt! un man nav ne jausmas kā es šitādā stāvoklī ieši pie priekšniecības un to visu viņam prezentēšu (lai gan man liekas, ka te kāds nesaprot, kas ir prezentācija)

domājot par to darbu - es vairāk domāju cik ļoti es to nevēlos darīt nevis ko vajadzētu darīt.

es palēnām laikam sāku jūgties un savā lielajā siltumīcā jūtu kkur ieplūstam vēsu svaigu gaisu no ārpasaules

un vispār kāpēc tiek ievēroti tikai tie darba kārtības noteikumi, kas uzliek pienākumus man, bet ne darba vietai?