5 minūšu rīme

Stāv jūras krastā nebēdnis
Un acis mirkšķina
Tam spārnus kāds ir noplēsis
Un giču strinkšķina

Kad dzejnieks puika gribēj būt
Un rīmes rakstīja
Tad sūtija šo ellē pūt
Ar iesmiem bakstīja

Aiz dusmām zeņķis paņēma
Uz krogu aizgāja
Tur pretīm sīvo saņēma
No ceļa nogāja

Bet bija viena meitiņa
Kas puisi mīlēja
Tai debess zila kleitiņa
Bet šis tik plītēja

Kaut meiča sūta īsziņu
Un dažu skumju zvanu
Tam nevaig vairāk saziņu
Jo bauda sīvā tvanu

Bet meitiņa tik cerēja
Ka puisis mīļāks kļūs
Ar pašu velnu derēja
Ka kādreiz labāk būs

Bet puisis visiem uzspļāva
Un turpināja dzert
Reiz meitiņai tas uzspļāva
Un gatavojās spert

Tā skumju skatu veltīja
Un projām aizgāja
Tā daža diena pagāja
Bet meičas nebija

Līdz daži labi gājēji
To mežā atrada
Tā lēma liktens mālēji
Šeit zvaigzne pazuda

Bet puišelis tik lej un lej
Un litriem šņabi smeļ
Līdz dzērumā zem auto skrej
Un aiziet tur kur veļ`

Lūk sanāca tik bēdīga
šī garā daudzrinde
Bet prātā doma blēdīga
Un jauna četrinde.

Liec mierā puika,meitenes
Un šņabja glāzītes
Stāv priekšā alus,zacenes
Un smukas vāzītes