Joka pēc un garlaicības mākts sāku pārkrāmēt savu grāmatplauktu.Viss gāja raiti,līdz vienā brīdī pār manu galvu nolija dažāda veida makulatūras kultūrslānis. Maķenīt pasodījies par tieksmi kaut ko sakārtot, savu uzmanību pievērsu kādai nodeldētai nošu burtnīcai un divai vai trim grāmatiņām,no kurām uz vienas bija rakstīts "Etīdes", tā nu tobrīd aizceļoju pagātnē.
Šķirstot nošu burtnīcu, atcerējos savas Solfedžo stundas.Taktēšanas,gammu izdziedāšanas, šausminošos diktātus,vingrinājumu dziedāšanas, kas man patika. Pēc tam jau šo gammu spēlēšanas uz akordeona un klavierēm,dažbrīd pat uzausa spilgtākie brīži no tehniskajām ieskaitēm(mežonīgā ātrumā nospēlēts Re mažors.Kā vēlāk izrādijās,neviens tik ātri vēl netika spēlējis.bet tas jau arī samērā elementārs bija,tāpat kā Sol mažors,par Do ij nerunājot,kurā neir neviena diēza)
Tāpat nāca prātā vēlie vakari,kad ņurdēdams mācijos Tonikas,Subdominantes un dominantes, tā vietā,lai zvilnētu pie TV vai Sega`s.

Nu jau kā septiņus gadus vairs nav nekas spēlēts vai tur ierakstīts.Savāķu notis un burtnīcu un noliku pieejamākā vietā. Kā nekā personīgās vēstures relikvija. Turklāt es sapratu vēl kādu lietu- pa šiem gadiem daudz kas mainījies,taču mans rokraksts ir vienādi draņķīgs kā toreiz,tā arī tagad!