Sen sen tas bija,ka es jums saku. Pēc kārtīgā dzerstiņa, Kārlis(varam saukt arī par Kažu īsuma labad),kam uzvārds saistāms ar Markām, domīgs sēdēja pie galda un sērīgi domāja par grūto dzīvi. Nupat, brašais tēvainis bija notriecis teju vai visu naudu un bija jādomā,kā savilkt galus kopā, jo kreditori bruka viņam virsū kā bomži sesku mazulim. Domāja un domāja kā Hamlets pie galvaskausa, līdz beidzot izdomāja. Sabiedrībā jau labu laiciņu valdīja uzskats,ka strādniekiem, jebšu proletariātam, ir vajadzīgas plašākas tiesības un jāierobežo lielrūpnieku patvaļa.
Šādas balsis pacēlās aizvien skaļāk un Kaža jūtot,ka no tā atkarīga viņa nākotne, automātiski pievienojās "Skrandaino ordenim". Saprotams, ka zināmā mērā viņš varēja turpināt savu ierasto dzīvi, nu jau kā strādnieku ordu čingishans. Tiesa, strādnieku šņabis nebija tik smalks kā augstākajās aprindās, līdz ar to tas sev nesa līdzi ārkārtīgi smagus murgus. Šādu murgu rezultātā radās "Komunistiskais manifests" un vēlāk, uz šaušalīgām paģirām arīdzan bēdīgi slavenais "Kapitāls".
Diemžēl viņa skrandainie vasaļi nespēja pilnībā apmierināt jaunēkļa dzīvesveidu,līdz ar to nonāca tik tālu, ka pat neliels maizes rieciens pie viņa tika uzņemts ar gavilēm. Un labi ja reizi nedēļā.
Iespējams ka stāsts par diženo sarkano cīnītāju tā arī izbeigtos, ja vien šim kādā dzerstiņā nebūtu izdevies savaņģot jaunu cilvēku,kuru pēc tam pazīs kā Eņģeļu Frīdi. Viņš bija jauns uzņēmējs, kam dzīve bija sākusies līdzīgi kā kādreiz Karlam. Arī šim puisim patika gan gardi dzērieni, gan daiļas meičas un visādi citādi kārdinājumi, kuros izmest naudu. Tiesa, līdz tādam kliņķim,kā Kaža viņš vēl nebija nonācis. Pagaidām,taču iepazīšanās ar manis minēto personāžu sabojāja arīdzana šī biedra nākotni.
Abi nu sēdēja pie Eņģeļu Frīda izmaksātā sīvā glāzītes un sprieda kāda varētu būt nākotne zem sarkanajiem karogiem. Lieki piebilst,ka šādas idejas viņi visbiežāk pārsprieda mājās, kuras apspīdēja sarkani lukturi- it kā nākotnes revolucionāro notikumu atspīdumi, par kuriem uz kādu laiciņu puiši nedomāja, jo līdzās esošās daiļavas viņu prātus novērsa uz kaut ko citu.
Tā nu viņi dzerstījās,darbojās un tusējās,devās pie slinkiem strādniekiem,lai 'sastāstītu tādas lietas, kādas pat Tolkīns nebūtu spējis izdomāt,un protams, puiši uzķērās. Kālab strādāt, ja var vienā mierā sarīkot revolūciju,pamatīgi piedzerties un dzīvot tālāk?
Pa to laiku Eiropā visvisādi notikumi gadījās, te Parīzē 2-3 dienas pārākie fektiņi notika starp parīziešiem un žandarmiem, te Krievijā pakāra vienu otru dekabristu,te Prūši samizoja sprančus un omulīgais Oto fon.B izveidoja vienu makten piktu valsti,kas savu žulti pār pasauli izlies 2 reizes nākotnē. Un Baltijas guberņā sākās daudzu urrā-patriotu dievinātais tautiskais laikmets,kad vīri un sievas staigāja pastalās, pārmācija vagarus un citus reketierus,ganiņi ganīja lopiņus un ganītes utt utjp.
Tikmēr Kaža saķēra kaut kādu nelāgu kaiti un drīzi vien nomira. Pēc laiciņa viņam sekoja arī Eņģeļu Frīdis, bet cik saproams, neviesn no viņiem pie eņģeļiem nenokļuva.
Šamo idejas kļuva te populāras,te mazāk populārākas. Ja nosvilini kādu muižu, tad tas ir "darba tautas vārdā". Ja izvaro kādu augstdzimušu freileni grupā līdz 10 cilvēki, tad tā esot "proletariāta atriebība". Bet ja pieci zaldāti izdzenā 50 marksistus ar 2 šāvieniem, tad tā gan esot taktiskā atkāpšanās.Līdzīgs piemērs jau no vēlāka laika-resp 2 vācu tanki vs aptuveni 500 varonīgu atbrīvotāju ar saviem 60 tankiem. Pēdējie mežonīgā panikā bēg,bet tā esot "taktiska atkāpšanās".
Vīri nomira, bet idejas nenomra. Lai cik tas traģiski nebūtu.Tās no jauna uzliesmoja ne vairs 2.Reihā,bet gan "Vienotajā un Nedalāmajā" kā mūsdienās ar asarām acīs šo zemi vēl dēvē viens otrs sirmgalvis,kurš jaunības dienās pašaizliedzīgi demolēja latviešu budžu mājas.
Nelaime bij tā, ka tronī sēdošais Koļa nr 2 bija ļoti lielisks ģimenes cilvēks. Viņam dikti patikās rūpēties par savu ģimeni un izklaidēties arī ar Rasputinu(nē nē, te nav nekāda sakara ar Boney-M vai Turisas). Pa to laiku gan notika visvisādi nieki-strādnieku dumpji, karš ar japāņiem, 05.gads un vēlāk arī lielais vispasaules fektiņš. Neviena no mācībām Koļam,kā tautā saka, "neaizgāja". Viņam nē, savukārt kādam citam gan.
Šis cits bija Iļjiča dēls.Ļoti matains,kā to var redzēt viņa monumentos. Tik matains, ka man pilnīgi kauns metas skatoties uz savu polāro pauri.
Puisis arī bija dikti uzņēmīgs, gluži kā Valter...ptu...Frīdis un Kaža. Kūlās,kūlās savā nodabā, līdz sarīkoja Ruslandē Tādu Fektiņu, kādu neviens nepieredzēs līdz pat Gruzīnu kurpnieka un vēlāk vistkopju Heinriha atnākšanai.
tā
varbūt turpinājums sekos.
Šādas balsis pacēlās aizvien skaļāk un Kaža jūtot,ka no tā atkarīga viņa nākotne, automātiski pievienojās "Skrandaino ordenim". Saprotams, ka zināmā mērā viņš varēja turpināt savu ierasto dzīvi, nu jau kā strādnieku ordu čingishans. Tiesa, strādnieku šņabis nebija tik smalks kā augstākajās aprindās, līdz ar to tas sev nesa līdzi ārkārtīgi smagus murgus. Šādu murgu rezultātā radās "Komunistiskais manifests" un vēlāk, uz šaušalīgām paģirām arīdzan bēdīgi slavenais "Kapitāls".
Diemžēl viņa skrandainie vasaļi nespēja pilnībā apmierināt jaunēkļa dzīvesveidu,līdz ar to nonāca tik tālu, ka pat neliels maizes rieciens pie viņa tika uzņemts ar gavilēm. Un labi ja reizi nedēļā.
Iespējams ka stāsts par diženo sarkano cīnītāju tā arī izbeigtos, ja vien šim kādā dzerstiņā nebūtu izdevies savaņģot jaunu cilvēku,kuru pēc tam pazīs kā Eņģeļu Frīdi. Viņš bija jauns uzņēmējs, kam dzīve bija sākusies līdzīgi kā kādreiz Karlam. Arī šim puisim patika gan gardi dzērieni, gan daiļas meičas un visādi citādi kārdinājumi, kuros izmest naudu. Tiesa, līdz tādam kliņķim,kā Kaža viņš vēl nebija nonācis. Pagaidām,taču iepazīšanās ar manis minēto personāžu sabojāja arīdzana šī biedra nākotni.
Abi nu sēdēja pie Eņģeļu Frīda izmaksātā sīvā glāzītes un sprieda kāda varētu būt nākotne zem sarkanajiem karogiem. Lieki piebilst,ka šādas idejas viņi visbiežāk pārsprieda mājās, kuras apspīdēja sarkani lukturi- it kā nākotnes revolucionāro notikumu atspīdumi, par kuriem uz kādu laiciņu puiši nedomāja, jo līdzās esošās daiļavas viņu prātus novērsa uz kaut ko citu.
Tā nu viņi dzerstījās,darbojās un tusējās,devās pie slinkiem strādniekiem,lai 'sastāstītu tādas lietas, kādas pat Tolkīns nebūtu spējis izdomāt,un protams, puiši uzķērās. Kālab strādāt, ja var vienā mierā sarīkot revolūciju,pamatīgi piedzerties un dzīvot tālāk?
Pa to laiku Eiropā visvisādi notikumi gadījās, te Parīzē 2-3 dienas pārākie fektiņi notika starp parīziešiem un žandarmiem, te Krievijā pakāra vienu otru dekabristu,te Prūši samizoja sprančus un omulīgais Oto fon.B izveidoja vienu makten piktu valsti,kas savu žulti pār pasauli izlies 2 reizes nākotnē. Un Baltijas guberņā sākās daudzu urrā-patriotu dievinātais tautiskais laikmets,kad vīri un sievas staigāja pastalās, pārmācija vagarus un citus reketierus,ganiņi ganīja lopiņus un ganītes utt utjp.
Tikmēr Kaža saķēra kaut kādu nelāgu kaiti un drīzi vien nomira. Pēc laiciņa viņam sekoja arī Eņģeļu Frīdis, bet cik saproams, neviesn no viņiem pie eņģeļiem nenokļuva.
Šamo idejas kļuva te populāras,te mazāk populārākas. Ja nosvilini kādu muižu, tad tas ir "darba tautas vārdā". Ja izvaro kādu augstdzimušu freileni grupā līdz 10 cilvēki, tad tā esot "proletariāta atriebība". Bet ja pieci zaldāti izdzenā 50 marksistus ar 2 šāvieniem, tad tā gan esot taktiskā atkāpšanās.Līdzīgs piemērs jau no vēlāka laika-resp 2 vācu tanki vs aptuveni 500 varonīgu atbrīvotāju ar saviem 60 tankiem. Pēdējie mežonīgā panikā bēg,bet tā esot "taktiska atkāpšanās".
Vīri nomira, bet idejas nenomra. Lai cik tas traģiski nebūtu.Tās no jauna uzliesmoja ne vairs 2.Reihā,bet gan "Vienotajā un Nedalāmajā" kā mūsdienās ar asarām acīs šo zemi vēl dēvē viens otrs sirmgalvis,kurš jaunības dienās pašaizliedzīgi demolēja latviešu budžu mājas.
Nelaime bij tā, ka tronī sēdošais Koļa nr 2 bija ļoti lielisks ģimenes cilvēks. Viņam dikti patikās rūpēties par savu ģimeni un izklaidēties arī ar Rasputinu(nē nē, te nav nekāda sakara ar Boney-M vai Turisas). Pa to laiku gan notika visvisādi nieki-strādnieku dumpji, karš ar japāņiem, 05.gads un vēlāk arī lielais vispasaules fektiņš. Neviena no mācībām Koļam,kā tautā saka, "neaizgāja". Viņam nē, savukārt kādam citam gan.
Šis cits bija Iļjiča dēls.Ļoti matains,kā to var redzēt viņa monumentos. Tik matains, ka man pilnīgi kauns metas skatoties uz savu polāro pauri.
Puisis arī bija dikti uzņēmīgs, gluži kā Valter...ptu...Frīdis un Kaža. Kūlās,kūlās savā nodabā, līdz sarīkoja Ruslandē Tādu Fektiņu, kādu neviens nepieredzēs līdz pat Gruzīnu kurpnieka un vēlāk vistkopju Heinriha atnākšanai.
tā
varbūt turpinājums sekos.
nošauj komunistu