A:"Klubu mūzika un tās fani ir pāri visam"
B:"Tikai ja tās piekritējus uzsprauž uz mietiem"

Atminieti sveši ļaudis,
Kas guļ jūras dibenā?
Tur guļ mana vecmāmiņa,
Dzelzsbetona zābakos.

Zāģis rūc, zāģis dūc,
Sievasmāte bēg aiz kūts!
Vecais Antons spēlē DooM'i -
Svaigu līķu pilni krūmi...

Cik jauki kuras pionieru ugunskurs
Hans,piemet vēlvienu pionieri!

Iesakām jauno COLGATE "Slepenais ierocis". Pateicoties trīskāršai formulai, kuras sastāvā ietilpst trotils, RDX un nitroglicerīns, kā arī jaunā taktika cīņai ar zobgraužiem - "Noskalpētā zeme". Pēc šīs brīņišķās zobu pastas lietošanas 15-20 metru rādiusā ilgi nevarēs atrast nevienu baktēriju


Kara veterāns skolā stāsta par savām partizāna gaitām:
- Nu, saņēma mani vācieši gūstā! Spīdzināja rokas dedzinot - neko neteicu, spīdzināja kājas laužot - neko neteicu! Beigās ka vilka ar ķēdi pa zobiem - visu atcerējos un izstāstīju!
Rit 2. Pasaules karš. Sarkangalvīte ir Sarkanarmijas aģente, kurai ir uzdota svarīga misija - nogādāt partizāniem informāciju.
Viņa sacep pirādziņus, ieliek tos groziņā pie medus burciņas un vīna pudeles un dodas bīstamajā ceļā cauri mežam. Iet, iet sarkangalvīte, pēķšņi – no krūmiem izlien fašisti un saka:
- Atzīsties Sarkangalvīt, ko Tu tur nes tiem partizāniem?
- Es eju pie slimās vecmāmiņas. Nesu viņai pīrādziņus - Sarkangalvīte nevainīgi atbild.
- Nē! Tu melo Sarkangalvīt! Labāk atzīsties, savādāk mēs Tev nocirtīsim kāju!
- Nē! Nē! Nē! Man vecmāmuļa patiešām ir slima un ārsts teica, ka viņai vajag ēst daudz pīrādziņus un dzert zāles un to es viņai arī tagad nesu.
- Mēs Tev neticam! - teica fašisti un nocirta Sarkangalvītei kāju.
Nabaga meitene turpināja ceļu cauri tumšajam un briesmīgajam mežam, lekdama uz vienas kājas. Pēkšņi no krūmiem izskrien vēl viena Fašistu brigāde.
- Ahāāāā! Sarkangalvīt, atzīsties, kam tu to visu nes, citādi mēs Tev nocirtīsim otru kāju!
- Es nesu zāles un pīrādziņus vecmāmiņai, ārsts teica, ka tas viņai palīdzēs izveseļoties.
- Nē! Tu melo Sarkangalvīt! – teica fašisti un nocirta viņai otru kāju.
Tomēr Sarkangalvīte bija nodomājusi par katru cenu veikt savu misiju un turpināja šļūkt caur mežu uz asiņainajiem stumbenīšiem kas tai bija palikuši kāju vietā. Te viņai pretī iznāca partizānu vadonis, ļauni pasmīnēja un teica :
- Sarkangalvīt, vai tad Tev vecāki nekad nav teikuši, ka meliem īsas kājas

Dzīvoja reiz dvīņi - Džons un Džeks. Džonam nomira sieva, bet Džekam tajā pašā laikā nogrima laiva. Līdzjūtīgā kaimiņiene Donna satika Džeku un, noturējusi viņu par Džonu, izteica līdzjūtību sakarā ar lielo zaudējumu.
Džeks atteica:
- Ak, nav jau tik traki, es pat priecājos, ka tiku no tā grausta vaļā. Viņa bija galīgi izrūsējusi. Dibens sačokurojies un smirdēja pēc beigtām zivīm. Visu laiku tecēja un čīkstēja, bija grūti viņu noturēt taisni, un tas caurums priekšā kļuva lielāks ar katru reizi, kad viņu lietoju. Bet tad tie četri asie puiši viņu no manis aizņēmās uz nedēļas nogali, un tas veco piebeidza. Es brīdināju, ka liela prieka no viņas nebūs, bet šie nelikās mierā. Puiši mēģināja tikt viņā iekšā visi reize - un, kamēr izmēģinājās visādos stāvokļos, mana večiņa pārlūza vidū pušu...
Kaimiņiene noģība...