Uz brīdi biju iesnaudies,bet sapnis,laikam, nebūs aizmirstams nekad.

Gulēju vecrīgā uz ielas,tik skaidri jutu bruģi zem muguras. Pati ieliņa likās pazīstama un tajā pat laikā sveša,jo debesis bija lavas krāsā un arī apkārt gaisma bija līdzīga.
Gulēju uz zemes un kāds man dūra vēderā šķēpu.Lēni, pamatīgi un skaudri. Jutu kā kuņģis tiek pārdurts pušu un visa pārējā gremošanas sistēma satīta kā tāda desu virtene. Dūrējs likās tik pazīstams un tik svešs. Pat nezinu kāpēc-tur bija kas zināms,lai gan seju neatceros. Pēc tam tas pats stāvs man pārgrieza rīkli.Sajūtas bija vēl interesantākas-iedomāties ka tu aizrjies ar savām asinīm, kaut arī patiesībā smoc no siekalām. Kad uztrūkos,tad izspļāvu siekalu un asiņu sajaukums.Karstvīns garšo kā uzkarsētas asinis.
Laikam jau tas jaunais gads