Kad peldot pa dzīves upi esi iekļuvis atvarā,kas velk tevi nākotnes bezdibenī, atliek tikai ievilkt elpu un ienirt. Varbūt ka izdodas izķepuroties.
Patreiz jūtos kā indivīds, kam ar asām dzeloņstieplēm notītas rokas un ar acīm ciet gaidu liktenīgās lodes.Bet tās nāks tikai rīt. Psiholoģiskais terors.

Bet ko nu tur-izklausas tik melodramatiski ka tīri vai kauns paliek.Kamēr dzīves frontes dārdoņa nenorims, tikmēr ierocis jātur pa rokai. Un jāšauj,jādur un jāsit.