Un atkal, aiz ne ko darīt, ķēros klāt Tolkīna literatūrai. Sākot ar Silmarillionu,turpinot ar Hobitu un beidzot ar ROTK. Kā jau kārtīgam vēsturniekam,man patīk visu hronoloģiskā secībā palasīt.
Un jau pašam nemanot atkal esmu pamatīgi iestidzis Viduszemē, par visu pārējo aizmirstot. Un pat zinot kā tas viss beidzas, šie darbi nemēdz apnikt vai garlaikot. Tas iedzen tādā sentimentā, ka izsauc ne tikai apcerīgas pārdomas par Viduszemē minētajām Sendienām,bet gan arī par paša senajām atmiņām no laikiem, kad Kurbijkurne bija jauna un pašam nebija kauna pieņemt izdomāta tēla identitāti pie reizes pazaudējot savējo.

Teiksim tā..Tolkīns dolbī vairāk par alkoholu,narkotikām un citām būšanām. Jo apsēstība ar viņu nezūd nedēļām vai pat gadiem