Draugs, kad šitā sūrā bēdu dzīve beigsies,
Šķērssvītrotais muskul’s krūtīs apstāsies,
Viļņi Daugavā mūs vēsi apņemt steigsies,
Un pie lielā sama dzelmē aiznesīs.

Zuši, Doles nēģi baros apkārt klejos
Un pie kāju pēdām brīžiem kutinās,
Zvejnieki ar ķekšiem tad mūs ārā zvejos,
Un uz morgu ratos aizgādās.

Ārsts mums vēderus ar nažiem pušu šķērēs
Un par mūsu nāvi aktu sastādīs,
Un mūs’ visu lielo grēcinieku bērēs,
As’ru vietā tikai vīns un šņabis līs.

Bet mēs visi pēc tam dosimies uz augšu,
Kur ir debesis, kā vecas teikas melš,
Svētam Pēterim pa gabalu jau sauksim:
Vecais, parādi , kur iet uz elli ceļš!

Un kad nonāksim mēs Belcebūla cellēs,
Piepildams mums dzīves pēd’jais lolojums:
Revolūcija mums jāiztaisa ellē
Un karstos moku katlos jālej saldējums.

Pašu Belcebūl’ par oberu mēs celsim,
Mazos velniņus par viņa ķelneriem,
Tad mums atkal īstā labā dzīve sāksies,
Kā tas nākas veciem šņaba deguniem!