Es...
Es nospēlēšu savu laiku.
Es nodejošu savu laiku.
Es nodzeršu savu laiku.
Es vismaz nopriecāšos visu savu laiku.
Es nodejošu savu laiku.
Es nodzeršu savu laiku.
Es vismaz nopriecāšos visu savu laiku.
5. Oktobris 2008
4. Augusts 2008
Morālā tiesa garīgajā zālē
Vienmēr ir kāds, kurš visu reāli sačakarē.
Ja tas ir kāds cits, tad ir jāķeras pie lietas, jāpeļ viņš ar trīsstāvīgiem krievu valodas lamu vārdiem. Nu tā teikt, izgāzt verbālu sūdu vezumu kādam pār galvu.
Bet kuram gan negadās pašam kaut ko sačakarēt.
"Es biju tā piedzēries un neko neatceros! Oi, paldies par tēju un desmaizēm."
Ja tas ir kāds cits, tad ir jāķeras pie lietas, jāpeļ viņš ar trīsstāvīgiem krievu valodas lamu vārdiem. Nu tā teikt, izgāzt verbālu sūdu vezumu kādam pār galvu.
Bet kuram gan negadās pašam kaut ko sačakarēt.
"Es biju tā piedzēries un neko neatceros! Oi, paldies par tēju un desmaizēm."
26. Jūnijs 2008
Kāpēc?
(Retorisks jautājums)
Kāpēc vienmēr futbolā vārtus gūst tad, kad tu aizej uz tualeti?
Kāpēc vienmēr futbolā vārtus gūst tad, kad tu aizej uz tualeti?
20. Decembris 1995
Dzīvē ir brīži, kad vajag vemt!
Pārsteigums aiz katra stūra, brīnums pie katra mūra!
Pat dzejot negribas!
Dzīves ceļi ir līmumoti un skaisti. Un pārsteigumu ir daudz. Tā teikt, kaķi, kas izskrien priekšā tavam velosipēdam, kad tam nedarbojas bremzes.
"Vemt" var pielietot dažādās situācijās.
Mēs varam vemt par visu!
Par nekārtību kūtī!
Par resno valdību!
Par slikto dienu!
Par Leonīda izgājieniem iepriekšējā naktī un Felicitas riebīgo attieksmi pret citiem!
Bet no mums ir atkarīgs, cik bieži mēs vemjam.
6. Aprīlis 1987
Vardarbība nav atrisinājums
Pēdējā laikā nereti ir nācies sastapties ar cilvēkiem, kuri tā vien nevar sakost zobus un noturēties kādam nedarot pāri.
Es šeit netaisos iztirzāt mums daudziem tik ļoti zināmos cilvēkus dažādu pilsētu guļamrajonos. Cilvēkus, kuri iedos tev pa zobiem par skaistu smaidu un nevēlēšanos ziedot cēlajam mērķim- alkoholam.
(īss pārdomu mirklis)
Tātad. Eju pa ielu un cilvēks, ar kuru saruna ir ritējusi raiti un brīžiem pat saspringti, viegli tev iekrauj pa nieri. Ne sāp, ne ko. Bet par ko tāds izaugs?
Ja jau tagad nespēj savu nepatiku un nepiekrišanu viedoklim pamatot ar vārdiem, tad ko cilvēks darīs, kad viņam viņa mīļais jaukais un godā turētais priekšnieks iedirsīs sejā? Atvēzēsies un kraus! Nu lai jau, priekšniekam jau pienākas dabūt savu tiesu rūgto ziepju.
Vēl, protams, ir morālā vardarbība. Psiholoģiskais terors. Smadzeņu karš. Vienalga-sauc-kā-gribi-saprotams-ir. Nu jā, neesmu psihologs, nav jēga skaidrot, tāpat saprotu tikai tā sadzīvisko un praktisko pusi. Un vai teorija vispār kaut kam der?
Viss augstāk minētais patiesībā ir ievads kādam jautājumam (retoriskam un apdomājamam)
--Iedomājamies zaļu krokodīlu. Vienkārši zaļu krokodīlu.
--Iedomājamies mazu, brūnu dzīvnieciņu ar milzīgām, apaļām ausīm.
Savienojot šos tēlus vienā domā, daudziem vajadzētu saprast, ka šis savienojums ir PSRS radītās bērnu filmiņas (vai filmiņu cikla) varoņi- krokodils Gena un Čeburaška.
Lūk, mums visiem ir kaut neliels priekštats, par ko īsti ir šī bērnu filma - šie divi personāži savstarpēji draudzējas un viņiem vienmēr ir kaut kas interesants, ko darīt (kā gan savādāk, ne jau visu filmas laiku viņi sēž uz kastes un klusē. sižetu taču vajag.)
Nu lūk. Tagad iedomāsimies, ka krokodīls bez iemesla nokož Čeburaškam galvu.
Un pšššt. Viss. Kas notiek? Nav jēgas ne filmai, ne idejai par šo personāžu draudzību.
Un kur lai tādā gadījumā liekas izsalkušais Gena, jo paēdis jau šis netika tāpat?!
Nekodīsim draugiem galvas!
Es šeit netaisos iztirzāt mums daudziem tik ļoti zināmos cilvēkus dažādu pilsētu guļamrajonos. Cilvēkus, kuri iedos tev pa zobiem par skaistu smaidu un nevēlēšanos ziedot cēlajam mērķim- alkoholam.
(īss pārdomu mirklis)
Tātad. Eju pa ielu un cilvēks, ar kuru saruna ir ritējusi raiti un brīžiem pat saspringti, viegli tev iekrauj pa nieri. Ne sāp, ne ko. Bet par ko tāds izaugs?
Ja jau tagad nespēj savu nepatiku un nepiekrišanu viedoklim pamatot ar vārdiem, tad ko cilvēks darīs, kad viņam viņa mīļais jaukais un godā turētais priekšnieks iedirsīs sejā? Atvēzēsies un kraus! Nu lai jau, priekšniekam jau pienākas dabūt savu tiesu rūgto ziepju.
Vēl, protams, ir morālā vardarbība. Psiholoģiskais terors. Smadzeņu karš. Vienalga-sauc-kā-gribi-saprotams-ir. Nu jā, neesmu psihologs, nav jēga skaidrot, tāpat saprotu tikai tā sadzīvisko un praktisko pusi. Un vai teorija vispār kaut kam der?
Viss augstāk minētais patiesībā ir ievads kādam jautājumam (retoriskam un apdomājamam)
--Iedomājamies zaļu krokodīlu. Vienkārši zaļu krokodīlu.
--Iedomājamies mazu, brūnu dzīvnieciņu ar milzīgām, apaļām ausīm.
Savienojot šos tēlus vienā domā, daudziem vajadzētu saprast, ka šis savienojums ir PSRS radītās bērnu filmiņas (vai filmiņu cikla) varoņi- krokodils Gena un Čeburaška.
Lūk, mums visiem ir kaut neliels priekštats, par ko īsti ir šī bērnu filma - šie divi personāži savstarpēji draudzējas un viņiem vienmēr ir kaut kas interesants, ko darīt (kā gan savādāk, ne jau visu filmas laiku viņi sēž uz kastes un klusē. sižetu taču vajag.)
Nu lūk. Tagad iedomāsimies, ka krokodīls bez iemesla nokož Čeburaškam galvu.
Un pšššt. Viss. Kas notiek? Nav jēgas ne filmai, ne idejai par šo personāžu draudzību.
Un kur lai tādā gadījumā liekas izsalkušais Gena, jo paēdis jau šis netika tāpat?!
Nekodīsim draugiem galvas!