| Māte lepojas ar manu iedvesmu! |
[Jan. 3rd, 2008|04:21 pm] |
| [ | Gara stāvoklis |
| |  thoughtful | ] |
| [ | Muzīk' |
| | Imants Daksis - It nekas... | ] |
Iedvesma tāda dīvaina lieta. Te viņa ir, te viņas nav. Kur grib, tur uzrodas. freedom!
Karoč, es arī gribētu būt iedvesma un tad es nenāktu ne pie viena no jums [ak, cik ļauni], lai jūs neviens neviens nevarētu neko uzrakstīt, uzzīmēt, sacerēt, nodziedāt utt utjp. Iedomājieties, cik skaista tad būtu pasaule, ne? Tad toč visi būtu vienādi. Miers uz zemes un visiem labs prāts.
Vienmēr, kad skolā jāraksta domraksti nekas nenāk prātā. Ja jāraksta par Edgaru un Kristīni "Purva bridējā" tad vēl tā.. Kaut ko saziepēt var. A vot ja skolotāja dod brīvu izvēli par to, ko rakstīt, tad dirsā ir. Vispār nekas nenāk prātā. Mēs skolā domrakstus rakstam divas mācību stundas jebšu 80 minūtes. Pirmās 50 no tām tiek nogulētas un pēdējā pusstundā tiek uzskribelēts kaut kas tiešām "pa-brīvo-tēmu", respektīvi kaut kas vispār ne-pa-tēmu. Un nākamajā stundā, kad domraksti tiek izlasīti un skolotāja par tiem runā, atklājas, ka man un vēl kādam čalim, kurš izmanto aptuveni tādu pašu rakstīšanas metodi kā es, ir vislabākie domraksti.
"Gandrīz mākslas darbi!" <-- skolotājas citāts
Un tad mēs sākam domāt, vai skolotāja vispār nekā nejēdz no mākslas un literatūras [kas būtu diezgan interesanti, jo viņa taču ir literatūras skolotāja] vai arī mēs esam ģēniji, kas pusstundas laikā spēj uzrakstīt "gandrīz mākslas darbu". Tā notiek.
Protams, lieki piebilst, ka domrakstos par Edgaru un Kristīni no "Purva bridēja" mums tik labi neiet.
-What were you thinking when you draw me, mummy?
-I was thinking about how much I hate drawing, my boy! |
|
|