| |
[Mar. 26th, 2010|12:48 pm] |
Labāk nemaz nebūtu braukusi uz darbu.
Aparatūra noplīsa tik eleganti, ka es kabinetā biju vienīgā, kurai nesākās histērija.
Zvans Ivanam.
SOS.
Zvans meistaram.
- Būšu pēc stundas.
Apkārt viss pludo, ūdens gāžas kā Niagārā...
Un paralēli visam ir pacients + kolēga, kurai es redzu tūlīt būs insults vai infarkts.
Neko, devu vaļā bez emocijām/atsaldēti, bet kāda gan tam nozīme, svarīgākais ir tas, ka es ar to murgu tiku galā. Par ko man pašai prieks.
I tavo.
Verdikts:
Šodienas mauka visām maukām, jeb mauka N*1 ir DAINIS!
Kad tas ķēms ieradās. Un ieradās viņš nevis pēc stundas, bet pēc 1h un 40'
Tātad, kad viņš ieradās, es viņam pateicu visu, ko es par viņu un viņa darbiem domāju. Tas viss, kas notika kabinetā līdz viņa atbraukšanai bija tik satriecoši/satraucoši, ka man gribējās ar kāju pārsist viņam seju un pēc tam pašai to sašūt... To gan es neizdarīju. Bet, iespējams, ka vajadzēja. |
|
|
| |
[Mar. 26th, 2010|01:40 pm] |
Nu re.
Labākais stresa noņēmējs - lakošu maucīgi sarkanus nagus.
Man priekšā stāv divas brīvas dienas. Divas brīvdienas bez pacientiem, bet mātespisēja Daiņa un citiem brīnumiem.
Es to varu atļauties.
Un galu galā. Man tik sen nav bijuši maucīgi sarkani nagi, ka es to ne tikai varu atļauties, es to arī gribu!
Un kājām arī... |
|
|