| vakardienas pērle |
[Jan. 15th, 2010|01:13 am] |
- Tu viņam patīc.
- ?
- Tici man.
- Koa, viņam?
- Jā. Piekam ļoti.
- Nevar būt.
- Var.
- Es neticu.
- :)
- Nu nesmejies.
- :) :)
- Labi. Kāpēc tā domā?
- Es pirmīt redzēju.
- Ko tieši?
- Kā viņš uz Tevi skatās.
- Un? Es arī redzēju.
- Nē. Tu nesaprati. Es redzēju kā viņš skatās uz Tevi, kad Tu to neredzi.
- Un kā tad viņš skatās?
- :)
- aaaaaaaaaaaaaaaaaaa, kā viņš skatās?
- Kā vīrietis.
- Jēzus, un kā tad viņam jāskatās? Kā transvestītam? Kā sievietei?
- :)
- Kā gejam?
- Tu esi apbrīnojama.
- Koaa?
- Kad Tu nezini ko teikt, lai izietu no situācijas, Tu pasaki kko pavisam stulbu.
- :) |
|
|
| |
[Jan. 15th, 2010|03:17 pm] |
Jau otro dienu dzīvoju kā cilvēks ar īpašām vajadzībām. Savas puspavērtās mutes dēļ. Iesnas mani dzen izmisumā - cigaretes garšo pēc salmiem, kafija smaržo pēc karsta ūdens, marcipāns garšo pēc māla.
Rādās, ka ir vajadzība gradusņiku rociņā paturēt.
Tad man rastos iemesls bezjēgā vārtīties pa gultu.
Pašla mērīt grādus. |
|
|
| |
[Jan. 15th, 2010|03:50 pm] |
Man ir iemesls, man ir.
Raušu vadus no rozetēm ārā un pārklāšu motitōru ar pašaustu tautisku sedziņu auseklīša formā.
Es gribu gulēt. Un, ja es pamodīšos tikai 7dienas otrā pusē, man vienalga. |
|
|