| |
[Jan. 4th, 2010|03:04 pm] |
Šodienas (pēcbrīvdienu) akūtie bija kkas...
A vot kā lai apzīmē?
Šodien kabinetā bija viss un vēl mazliet. Smiekli caur asarām.
Pieņemšanas beigās uzradās mans draugs(neirolōgs) uzsist klaču, jo visticamāk ka brīnumi arī viņu bija jau noveduši. Kā rezultātā man bija jāklausās kā viņam iet un neiet. Labi, ne par to, lai paliek :)
Dienas frāze šodien bija kāreiz no neirolōga!
Sēž krēslā pacients. Neirolōgs tusē pie loga un kko stāsta. Pacientam tiek veiktas manipulācijas. Tīri teorētiski neirolōgam kabinetā tai brīdī nav jāatrodas. Kurš ko zin, doks ancukā, tātad tā tam ir jābūt, vai ne? Pacients kko iekunkstas /nostenas blabla, uz ko neirolōgs pilnā nopietnībā iekomentē "ričaķ hočetca? nu paričiķi paričiķi, kak ņi kak god ķigra!"
Fak, mauka. Ir jau ok, viņš ir super doks. Bet man tā sanāca smiekli..., nu tā, ka bezmaz vai pacientam bija jāatvainojās. Bet bija ok, pacients pats sāka smieties, normāls frīks patrāpijās. |
|
|