| |
[Dec. 15th, 2009|08:48 am] |
Tas fotoaparāts, kuru mēs pilnīgi nejauši uzgājām kāda kroga vip zālē, nedod man miera.
Cik gan lielam talantam ir jābūt, lai aparātu iedomātos paslēpt vecā ģitāras čeholā?
Nav miera. Tā vien gribas krāsot lūpas, siet matos rōzā lentas un vienvakar doties taisīt turpinājumu fotostāstam 'vientuļā māte ar garīgajiem traucējumiem'.
Protams ar vienu nosacījumu - ja aparāts atradīsies tai pašā vietā. |
|
|
| mani novērojumi |
[Dec. 15th, 2009|12:36 pm] |
Daži kritēriji, kuri liecina par to, ka esat nabadzīgi un dzerat nabadzīgā kompānijā.
* krogā Jums uzreiz piedāvā vip zāli.
* krogam nav konkrēta darbalaika, bet kad Jūs painteresējaties "līdz cikiem Jūs strādājat", atbild "variet nesteigties".
* ja vip zālē grib iekļūt kāds no malas, viņš uzreiz pie ieejas metas ceļos. Un, ierāpojis uz ceļiem vip zālē, klusē, lai viņu nedzītu ārā.
* dodoties uz slēgtu pagalmu uzsmēķēt, Jūs uzreiz gribat atgriezties vip zālē, jo pagalmā Jums nejauši nākas kļūt par liecinieku sarunai "...es Tev došu cigarati, ja Tu man šonakt dosi..."
* atnākot mājās, savam sunim Jūs sakat "Labs, labs suns. Nabadzīgs, bet labs". |
|
|
| es neko, es tik krūzīti gribēju izmazgāt |
[Dec. 15th, 2009|11:35 pm] |
Viss sākās ar to, ka es gribēju aiziet izmazgāt kafijas krūzi. Krūzi es neizmazgāju.
- Degs!
- Koa?
- Eu, Degs, panāc paskaties!
- Nu?
- Palki gnu. Kas te uz grīdas? Kāds ir palaidis garām podam? Kas te uz grīdas? Tas tak ir ūdens...Kas te bodē atkal tek?
Viss tas beidzās ar to, ka mēs ar Degu abi slapji stāvējām un nezinājām ar kuru roratslēgu ko aizgriezt. Veikals bija vaļā un kādam bija jāaizskrien aizslēgt durvis, kādam bija jāsazvana boss, kādam bija jāiedod pizdi pārvaldniekam, kādam bija jānoslēdz ūdensvads. Mēs bijām divatā. Bet ūdens gāzās tik stipri un tik skaļi, ka es pat nedzirdēju savas domas, kur nu vēl durvju zvanu...
Tagad ir tā, ka otrais stāvs šonakt ir bez ūdens, jo tas bija vienīgais veids, kā to ūdenskritumu apturēt. Piegriezām ūdeni gan bodei, gan otrajam stāvam. |
|
|