| |
[Nov. 20th, 2009|03:58 pm] |
Mana māsa parasti piezvana tad, kad es to vismazāk gaidu.
Šodien arī.
Visnepiemērotākajā brīdī.
- Čau, skudra!
- Jop. , fak, nu čau, čau.
- Runāt vari?
- Aha. Jau no bērnības. Kkur no gadien diviem, laikam.
Pauze.
Un mēs abas sākām tā smieties, ka man gandrīz telefōns no rokām izkrita. |
|
|
| |
[Nov. 20th, 2009|04:29 pm] |
|
Patiešām dīvaini, cik īss mūžs ir cilvēka apmierinātībai. |
|
|