| |
[Jul. 19th, 2009|11:06 pm] |
Pie jūras šodien(un vakar arī) bija lieliski.
Suns ir sajūsmā. Par vilnīšiem, kurus var mēģināt ķert ar zobiem, par siltām smiltīm, kurās var vārtīties. Par to, ka pusi diennakts var dzīvoties pa āru.
Šodienas spilgtākie iespaidi:
sākoties negaisam, cilvēki saprātīgie savāc no pagalma mantas, bērnus, suņus , kaķus, aiztaisa logus un sēž istabās skaitīdami tēvureizi. Man tā nepatīk. Pērkona negaiss ir tā dabas stihija, kura mani ir saistījusi vienmēr. Redzot kā vējš pamatīgi pieņemas spēkā, debesis kļūst zilimellas un gaisā spiediens ir tāds, ka prasās pēc skābekļa maskas, man iemirdzās acis un es, izbaudot adrenalīna pieplūdumu, velku nost kleitu un ar aizsmēķētu cigareti dodos jūras virzienā(kura ir 3minūšu attālumā). Lēkāšana pa viļņiem negaisa laikā ir viena no jaukākajām lietām. Un tai brīdī, kad no debesīm sāk lidot nevis lietus lāses bet lieli krusas graudi, mani pārņem pilnīgas harmonijas sajūta. Kaut šādi negaisi būtu biežāk. |
|
|